antarctica starts here

12:22 - mūžīgās vecmeitas piezīmes

man, starp citu, ļoti nepatīk strīdēties, un es visiem spēkiem cenšos no tā izvairīties. ja, piemēram, vīrieši atnāk un paziņo, ka viņi taisa ēst labāk par sievietēm, es atplaukstu smaidā un iesaucos: mīlīši! sen jau bija laiks!
jo katru reizi, kad kāds paziņo, ka viņš kaut ko dara labāk par mani, tas dod man svētākās tiesības uzlikt kājas uz galda un ņifiga nedarīt all day long, mūžīgi mūžos. ar nepacietību gaidu, kad vīrieši izziņos savu pārākumu visās citās dzīves sfērās.

taču ir viena caucaurēm vīrišķa īpašība, kas padara mani niknu kā terminators. ilustrācijai: vīrieši, kas sīku sadzīvisku depresiju rezultātā ar plašu žestu atgriež gāzi un paķer sev līdzi arī sievu, bērnus un kaķi. tutanhamoni atradušies. pat nezinu, kā to nosaukt, tāds neticams bezizmēra vājuma+bezizmēra lielummānijas apvienojums. ja man būtu slikta starpdzimumu attiecību pieredze, kļūtu par vīriešnīdēju kaut vai tāpēc vien.

• 14 raksta
• ir doma

14:46

mazliet tomēr pačīkstēšu, ka četrpadsmit stundu darba dienas ar vienu brīvdienu uz ziemsvētkiem, un divām - uz jauno gadu tomēr nav nekas kruts. nekas cits neatliek kā saņemt sevi rokās, negrimt pašžēlošanā, neizplūst ķīselī
un taisīt īsas pauzes, taisīt tēju, piepumpēties, apskriet apkārt mājai, neizlaist vingrošanu, aiziet uz virtuvi un aiz dusmām izmazgāt visus traukus vai naidpilni sagriezt sīpolus, papļāpāt ar m. vismaz pusstundiņu un nekādā, nekādā gadījumā nesākt darba dienu ar modinātāju.

bet vēl tikai viens vīkends un viena pirmdiena, un es būšu izpildījusi visus savus apsolījumus, un vairs nekad neviens no manis nedzirdēs nekādas pārsteidzīgas piekrišanas.

• 4 raksta
• ir doma

20:08

[tā kā man beidzot sagribējās pateikt arī ko labu]

tad jāsaka, ka pēdējā [un ne tikai] laikā divi mani mīļākie cibiņi [cibiņas!], uz kurām skatos_un_mācos [īsti nevaru nodefinēt, ko, bet process iet] ir inese_tk un nord. rakstiet, lūdzu, biežāk. vai vismaz nerakstiet retāk :)