11:21
ierēdņi ir attaisnojami tikai un vienīgi, piemēram, bolīvijā, kur tu esi viens tāds likuma pārstāvis uz 100 kvadrātkilometriem un indiāņu nemierniekiem, nekādas šauras specializācijas - tu zini atbildes uz visiem jautājumiem, tev ir mačete un če gevaras portrets uz rakstāmgalda [nē, ko es muldu, kāds gan bolīvijā če gevara]. mazajā, hobitiskajā latvijā ar nieka diviem miljoniem iezemiešu ir trīs miljoni ierēdņu, turklāt neviens no viņiem ar mani nerunā.
lai nu kā, tūlīt nosūtīšu Dē un aizmirsīšu par to [gan jau ka līdz brīdim, kad kāds no trīs miljoniem piezvanīs un ieķērks klausulē: "jums te viss galīgi garām aizpildīts, jā"].
11:31
par citu: neviens taču neatmet smēķēšanu līdz brīdim, kamēr smēķēšana būs kļuvusi mazāk kaitīga [kaut kādā mistiskā veidā], bet cilvēkus gan no savas dzīves parasti izmet ar nosacījumiem, termiņiem, dedlainiem, solījumu [kaut vai sev pašam] lēmumu pārskatīt un atcelt, rezervējot iesildītu vietiņu - ja nu kas.
bet izmest taču ir tik ļoti kruta. un nevis izlikties, ka neredzi, bet ne-re-dzēt.
17:01
aizlogā vērojot periodiskās pārpildītās konservkārbas, kas dodas jūras virzienā, atviegloti nopūtos, ka vismaz mežs būs brīvs. sabiju starp čiekuriem, skudrām un dzelteniem tauriņiem [ko viņi šobrīd ēd?!]. bet nekāda zaļuma, kas mazliet nomāc; pat skujas ir pērnas, bezgaršīgas.
nomāc, protams, arī personiskais pēcslimības tizlums. ne krāsu, ne spēku, ne svara [manam šābrīža izmēram, manuprāt, nav cipara]. supersize me!
sapratu, ka lieli mērogi un iniciatīva šaizemē neiet cauri, atliek tikai pašam un pamazām. attiecīgi, kad spēka būs mazliet vairāk, meža atkopšanai vajadzēs veltīt vismaz stundu dienā.
vēl sapratu, ka cik tad var stulbam būt. pieņemu ziedojumus pamatskolas un vidusskolas bioloģijas un ķīmijas grāmatās, un šis ir pavisam nopietns lūgums.