Es apzinos to, kāda es esmu, un jūs, iespējams, mani redzat.

Es atvainojos par visu, ko esmu izdarījusi tā, kā nevajadzēja. Atvainojos par visiem Arņiem un Andriem, pišanu un nepišanu. Nu tas tā - jautrākai noskaņai.

Es varbūt neesmu Britnija, kas stāv krustcelēs, tomēr man nav tāda liela mērķa, kam es sekotu līdz pasaules malai, un es nezinu, ko īsti vēlos.
Taču par spīti visam, es gribētu (būtu sasodīti jauki), ja mēs spētu aizmirst pagātnes aizvainojumu un tomēr būt draugi.
Labi draugi. Bez noslēpumiem un bez mājieniem uz Nīči vai "ko gan tas mainītu?".

Nezinu, vai tas mums būs pa spēkam, bet varbūt ir vērts pamēģināt pēc visiem šiem gadiem.

Laikam jau katram ir tāds brīdis, kad spītam un lepnumam trūkst visi volframa striķi un nākas teikt -

"Piedodiet par visu".

---

Tārpiņš a.k.a Jenots a.k.a Omārs

---
vēl trīs līdz "Pašai sava hokeja komanda"

es varētu būt Ķepainis. Tātad Žuburs, Mēnestiņš un Tārpastis vēl brīvi. Ķeriet, kamēr karsti.
Tad paliek vēl divi