Tāda dīvaina diena.
Žēl, ka tev tuvam draugam jāsaka kas tāds.

Stāvēju tad un smējos. Ne aiz ļaunuma, bet aiz pārsteiguma, ka kaut kas tāds var notikt.

Es biju tieši tajā laikā un tieši tajā vietā, lai redzētu tieši to cilvēku darām tieši to.
Pat ja viņi vienkārši būtu devušies tālāk, nevis apstājušies un saskūpstījušies, viss būtu pavērsies pavisam citādi.

Sajūta bija tāda, it kā es būtu teātrī un galvenās lomas izpildītāja nostātos manā priekšā, teikdama:
"Skaties uz mani. Es esmu Dzīve."

Jā. Kaut kā tā.

---

Rīt beidzot būs Lāčplēša diena.
Šajā brīdī jau skaitu stundas.
Laikam tik ļoti gaidu, jo vienkārši gribu zināt.
Par to arī lielākā cerība. Lai nu kā, bet lai vismaz būtu kāda skaidrība.
Par to arī lielākās bailes. Ka jauniegūtā skaidrība nesakritīs ar manām vēlmēm, sajūtām un to, kā es pašlaik redzu attīstāmies savas dzīves notikumus.

Redzēsim, kā būs.

Prātā Kr. vārdi par to, ka informācija pie mums atnāk tad, kad esam gatavi to saņemt.
Tātad ir laiks.

Jo pēdējā laikā tie notikumi ir tādi, ka nespēju vien nobrīnīties par to, cik gan tomēr viss ir pārdomāts un saplānots.
Un mēs?
Mums ir jāpieņem, ka viss patiesībā ir spēle.
Ka arī lugā ir neparedzētas situācijas un dažkārt dekorācijas krīt.
Un jāmēģina nospēlēt un, galvenais, izbaudīt savu lomu.

Ik pa laikam manā prātā pazib doma, cik dzīve patiesībā ir interesanta.
Ja sanāk, ir jāmēģina paskatīties uz situāciju no malas. Bez aizvainojuma, bez dusmām, bez vilšanās. Un kaut kur tur, starp neticību un ārprātu, ir jārodas atbildei - "re, cik interesanti sanāca".

---

ja ieraksta spotify "deep dark indie" var atrast brīnumu lietas