| |
[14. Okt 2016|21:35] |
ir atkal griba pukstēt. kopumā tas ir žēli. tas nozīmē, ka nav miera. nav saprašanas.
tēma ir (jau kādu mēnesi): (viņi ir) vājprātīgi. Tad, kad ļauži rīkojas nesapratīgi.
viss jau būtu labi, ja kāds būtu atcēlis spoguļu principu, resp., tas ko/kā mēs redzam citos ir tas, kas ir mūsos.
Būtu jau skaisti, ja lūk tagad es būtu palicis tāds saprātīgāks un redzētu citos viņu muļķības. Bet, diemžēl, stāsts nav par to. Stāsts ir par vienu "krampīti", kas mani piesaistījis.
Šovakar un tagad vispār man nav iekšā analizēt dziļāk.
Kāpēc man ir tagad tik svarīgi novērtēt.
Vienkāršā/prastā atbilde - kļūstu vecs (nosita kārtējais gadskaitlis, kas dalās ar 7) un īgns.
Tātad... kāds vājprāts iemājo manī?
pamatīga `surogātdoma`.
un vēl: man ir pasliktinājies miegs. Arī šonakt modos 2os un līdz 4iem biju augšā.
un vēl: Man jau kādu mēnesi atkal sāk sasāpēties sirds. Tagad pat vigli sāp neko tādu nedarot. Tas nozīmē, ka Liepājas stundas mērķi ir jāsamazina. Lai būtu 15km.
az, tagad klausos. Pirmie vārdi man nepatīk. Man nepatīk tie, kas uzsver sarežģītību nevis vienkāršību, bet es noklausīšos visu. Un tur jau tā lieta, ka citu cilvēku uzvedība manī izraisa teju automātisku reakciju (to nosodošo). |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}