tā ir, viss saskan, jo arī sniegapika, no cēsīm uz auci ko nesa, izkusa, bet eglīte arī izauga. transformējās. un man jua nu liekas, ka siltuma zudumi arī nemaz nepastāv, un tas ir fiziķu izdomājums ;)

Vēl skaistāk par būšanu ir apzināties, cik skaisti ir būt.

traucē viens mazs apstāklītis, ka pirms apzināšānās, vajag iespēt arī būt. (jo, piemēram, tādam kā man visu laiku pazūd jebkāda sajūta, ka vispār kaut kas IR)

Parasti apziņas iestāšanās notiek pēc tam, kad ir paspēts BŪT tik daudz, ka sakarību kopsakarība izveido apziņu.

Būt ir skaisti, bet bez apziņas - bezjēdzīgi skaisti. Tas gan, protams, nenozīmē, ka vienkārši būt ir bezjēdzīgi. Skaistām lietām bezjēdzību parasti piešķir tie/tad, kad meklē jēgu notiekošajam.

Brīžiem īsti nesaprotu, vai ir pareizāk (labāk, vieglāk, tālejošāk) dzīvot, visu iedalot skaists | disharmonisks vai bezjēdzīgs | jēgpilns kategorijās.

te jau arī laikam darbojas tā pati sintēze, kas pie dzejas. vajag tikai atspēriena punktu. vajag atcerēties kā elpot un ielaist sevī būšanu bez apziņas robežām. jo reti kas ir kaut kas pats par sevi (kaut gan man gribētos kaut ko TĀDU), visam mēs piešķiram jēgu vai bezjēgu analīzes procesā. bet, piemēram, tu pamosties naktī, atver logu un sajūti pavasarīgu gaisa maigumu februārī, un tad tu taču nerasies to apšaubīt vai skaidrot.

(jau kaut kas nesanāk - universālu lietu nav. teorijā nav. un vairiatīva teorija rada praktiskā lietojuma nekonsekvenci)