te jau arī laikam darbojas tā pati sintēze, kas pie dzejas. vajag tikai atspēriena punktu. vajag atcerēties kā elpot un ielaist sevī būšanu bez apziņas robežām. jo reti kas ir kaut kas pats par sevi (kaut gan man gribētos kaut ko TĀDU), visam mēs piešķiram jēgu vai bezjēgu analīzes procesā. bet, piemēram, tu pamosties naktī, atver logu un sajūti pavasarīgu gaisa maigumu februārī, un tad tu taču nerasies to apšaubīt vai skaidrot.

(jau kaut kas nesanāk - universālu lietu nav. teorijā nav. un vairiatīva teorija rada praktiskā lietojuma nekonsekvenci)