Kaut kā nejauši vakar ietrāpīju tādā dīvainā pasākumā kā AKKA/LAA Autoru nakts. Doma apmēram tāda - 4 zālēs ņemās visādi pilsoņi, vienā zālē roks, otrā komponisti pie flīģeļa, trešajā teatrāļi, ceturtajā dzejnieki. Izrādījās tas viss amazingly labi.

Melo M - bloody hell, nebiju ne redzējis, ne dzirdējis, līdz ar to šoks bija pamatīgs - riktīgs rock'n'rolls! Ugars ka maz neliekas, tikai netiku īsti skaidrībā, vai Krieviņš pie bungām nāca par labu vai par sliktu. Nekad nebiju iedomājies, ka uz čelliem var nospēlēt Jumpravas un dullā narkomāna Dižkača Starp diviem karogiem. Just amazing.

N[ex]t - četras kuces ar saksofoniem. Boooooring - pat ja viņas bija simpātiskas, viņas ne ar ko to nelika manīt. Absolūta Melo M antitēze - paraugs tam, ko jaunajiem klasiski izglītotajiem mūziķiem nevajag darīt.

Jānis Lūsēns, Māra Zālīte, Zigfrīds Muktupāvels, Kristīne Zadovska - puņķi, asaras, krekls saplēsts uz krūtīm - run for your lifes!!!

Ungars Savickis & Pēteris Liepiņš ar Jāņa Dreslera pantu un ziņģu epopeju par Jefiņu - extremely entertaining. Izskatās, ka Liepiņš vairs gan nav īsti formā, bet asumu nav zaudējis. Neticēsiet, bet tiešām izsmējos.

Uģis Prauliņš - tā kā Lūsēns un Co bija ievilkuši savu pasākuma daļu, ejot uz Pūci nokļuvu uz Prauliņu, kas spēlēja savas 80-to gadu balādes. Gandrīz vai viegli iesnaudos, bet could be worse - hits ar Bleika tekstu bija tīri jauks un tiešām pārsteidzoši angliski/īrisks.

Valts Pūce - vēl viens epitets "bloody amazing". Pūce + Pūce jaunākais ar čellu + Normunds Šnē ar oboju + Raimonds Ozols ar vijoli. Pirmais hits labākajās Tīrsena tradīcijās, pārējie - featuring tādu fenomenu kā dziedošs Ozols un Pūce sobstvennimi personami. Pie pēdējā gabala gribējās aizkustinājumā šūpoties līdzi ar vodkas graņonku rokās.

Juris Kulakovs un Ieva Akurātere - gaidīju vēl vienu hailaitu, bet sagaidīju Mateja pasiju. Neskatoties uz to, ka nu jau esmu likvidējis savus reliģiskos aizspriedumus, izraisīja zināmu nepatiku, iespējams krustus metošās un visādi citādi samērā uzbāzīgās Akurāteres dēļ. Un arī muzikāli neaizķēra. Toties reabilitācija nomocītās publikas acīs ar fantastisku Zaļās dziesmas versiju bija, err, fantastiska.

Linga - izrādās ir dzīvs un spēlē rokenrolu. Tieši tādu pašu, kā 10 gadus atpakaļ. It kā jau gribējās redzēt, bet pēc pirmajiem ķērcieniem par Signi, kas melo, šausminošajā Latviešu biedrības nama akustikā sāku meklēt izeju - viss tas jau ir redzēts jau pirms tam krietni labākā izpildījumā. Neesmu nekrofīlijas piekritējs.

Orbita - nebiju šamējos redzējis pirms tam dzīvajā, līdz ar to kārtējais patīkamais pārsteigums. Krietni vien dzīvelīgāk un krāsaināk kā Lingas pseido pankroks. Vari tikai izteikt nožēlu, ka trāpiju tikai uz beigām un ļoti, ļoti silti rekomendēt.

Double Faced Eels - arī nekad nebiju dzirdējis dzīvajā. Un arī biju pārsteigts. Daudz, daudz labāk kā Linga, pat briesmīgā akustika viņiem neko daudz neskādēja. Muzikāli pārsvarā jau samērā crap, toties šovs pa rubli, ieskaitot Čikija akustisko performanci, saspēli ar neesošo publiku un beigu referenci par 13 santīmiem, kurus grupa saņems no AKKA/LAA par šīs dziesmas izpildīšanu. Brilliant, labprāt kādreiz noklausītos sakarīgākos akustiskos apstākļos.

Ak jā, un rīt Rīgā BG (ko diemžēl neapmeklēšu) un P.O.Box Depo (ko apmeklēšu).

Mūzika: Tori Amos - Caught A Lite Sneeze