Ja pulkstenis nenodos IV
March 9th, 2008 (05:01 pm)
- Velti saukt pēc sirdsapziņas, ja nav sirds.
- Ikdienišķi sīkumi bieži vien aizstājas priekšā galvenajam. Acīm tuvinātas plaukstas aizsedz visu plašo pasauli.
- Klusums pilns mūzikas. Klusumā sāk skanēt dvēsele.
- Kā ceļa spieķis, kā bruņinieks un padomdevējs. Mans sargeņģelis nāk un iet pēc sava prāta, nevis manas vēlēšanās. Tāpēc klūpu un krītu, bet citreiz - brīnumaini izglābjos.
- Dungoju viena, brīžiem tik dziļi sevī, ka pati nedzirdu. Tomēr palaikam atļaujos bezkaunību uzraut skaļi, lai dzird visi. Man nevar uzspiest vairakuma melodiju. Man nav jādzied šadien viena, rīt - pavisam cita dziesma.
- Sapņi ir izjūtas. Un tās ir skaistākais, ko sapnis spēj dot.
- Es neatceors beigas. Atceros rītu, nevis vakaru. Satikšanos, ne šķiršanos.
- Zeme atkal liekas uzticama, saule silda un varētu domāt, ka auku esmu nosapņojusi, ja rokās nesūrstētu simtiem ērkšķu - maksa par izglābšanos.
- Paiet gadi- un atkal tie paši notikumi, tie paši joki. Jauni klāt nenāk, gluži otrādi, dažs izgaist no atmiņas tāpat kā sirsnīgi un ne tik tuvi draugi, aizsaulē aizejot.
- Liekas, te notiek kāds dīvains karnevāls vai atpazīšanas spēle. Palīdz acis - tās pasaka visvairāk. Laikam tādēļ izpriecu karnevālos galvenā prasība ir aizsegt acis.
- Es raudāju, kad bērnībā, cirku spēlējot, man vajadzēja ar kazu kāpt lejā. Beigas! (..) Māsa mierināja:"Tā tikai spēle!" Bet manas asaras bija īstas.
- Ja spēlē esam patiesi savās jūtās, kāpēc dzīvē bieži izlīdzamies ar neīstām? Tēlojam līdzcietību, godīgumu, pat mīlestību. Varbūt tāpēc, ka pilna patiesība ir par smagu cilvēka vājajiem pleciem un par lielu cilvēka šaurajai sirdij?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Otrais izteiciens ir tāds skaudri patiess. Bet tajā pašā laikā varbūt tur slēpjas visa tā būtība - tikt galā ar sīkumiem, lai varētu ķerties klāt galvenajam.