Gan sveces zeltainā gaisma, gan tumšās ēnas spēlējas pār pērļaino ādu. Un liekas, viņa to jūt, augums pieglaužas te reizēm vēsajai tumsai, te alkstot siltuma – zeltainajai liesmai. Sveces liesmas notrīsot vien mūziķa elpā, spilgtina vai izgaisina atspulgu pret spodro virsmu. Klavieru skaņas paliek ar vien retākas, līdz apklust pavisam un spēlmaņa pirksti drīz izvēlas kvēlojošo ādu taustiņu vietā.

Izcīnīju savu paaugstinājumu – Esmu vadītāja vietnieks. Vien žēl, būs jāmaina darbības lokācija. Bet ne ko – pāraugšu pieķeršanos kolēģiem un atdzīvināšu jaunas iespējas. Jūtos lepna ar sevi!

Neesmu vairs radusi miera. Kustība, satraukums, stress, tikai tas laupa četru sienu spiedīgo smagumu. Vēlos iesēsties mašīnā, atraut logus un traukties pāri svelmē kūpošam ceļam. Vēlos skriet un kliegt, iepīt vēju matos. Kustēties, atbrīvot enerģiju, pirms tā sarāvusi ķermeni.
Saules inde.
Esmu pazaudējusi prātu.

Šonakt sapnī redzēju vilku. Melnu. Biju nospiesta pie zemes dzīvnieka priekšā. Man bija bail. Skatījos tieši pretim dūmakainajās acīs un skaitīju mirkļus, kas palikuši pasaulē. Dzīvnieks uzbruka. Rokām ieķēros viņa žoklī un neļāvos nāvīgiem uzbrukumiem. Turēju šai dīvainajā veidā. Spiedošs karstums cēlās no melnās mutes. Gari ilkņi atmirdzēja laternas nespodrajā gaismā. Žokļi lēnām atslāba. Jutu, dzīvnieks vēlas aiziet. Tomēr atlaižot, tas palika pie sāniem, nemākulīgi apspiežot savus plēsoņas instinktus.

Nedaudz smieklīgi apzināties - šodien tiks izlemta daļa no likteņa. Vai es palikšu savā ierastajā vidē vai došos nedaudz tālāk? Tik pat labi, varētu neierasties un pati izlemt iespējas. Bet vai tas būtu godīgi pret sevi? Nē. Cīnijos tomēr par šo.

Buzīts runā: ha pulkstenis rāda....... pareizi
Kristīne runā: ....... ko?

Šādi pārpratumi paliek kaitinoši bieži. >

Mājās atnācu nenormāli jaukā noskaņā. Liftā dejoju Miley Cyrusas dziesmas pavadījumā. Brīnos, ka to sātans nenorāva pie sevis. Bet nu dien, tas pavasaris, siltums laupa prātu. Vien dusma par manu mazo, jauko puisēnu. Neraugoties uz visu vajadzēja viņu pasveicināt.

Vakar biju Andrejsalā. Vēla sezonas atklāšana, bet nevarētu izraudzīties labāku laiku šīs vietas apmeklēšanai. Silts, saulains un pārsteidzoši maz cilvēku (pie maz vajadzētu gan piemitināt vārdu salīdzinoši). Vienkārši un jauki pavadīta diena, Sintijas nedalītajā sabiedrībā. Vēl kaut ko vēlētos šai sakarā piebilst, bet doma izslīdēja no prāta. Žēl.

Lieldienas beidzās. Visi izklīda pa mājām. Kāds prieks. Nespētu izciest vairāk jautājumus: kā iet? Neplāno precēties? Kā ar otro pusīti? Cik var! Varbūt visiem nav lemta otrā pusīte un laimīgs ģimenes pavards, varbūt man paredzēts kas cits. Uz nākošajiem svētkiem man vajadzēs līdz puisi, kaut vai tādu, kurš tikai izliekas par manējo un atbaida kaitinošos jautājumus. ><
Bet vai atrastos tāds cilvēks, kurš spētu izlikties mani iekārojam, mīlam un vienlaikus pārciešam ģimeni?

Klavieres nav pametušas manus sapņus. Vienkārši vairs nerakstu par tām. Tomēr šorīt no rīta iegāju ss.lv mājas lapā un tur taču var tās nopirkt par ļoti demokrātisku izcenojumu. Lietotas, protams, tomēr vai gan es spēju pretoties saviem sapņiem? Vien jānogaida. Jāpārceļas un tad centīšos sevi piepildīt. Kāpēc man agrāk tas neienāca prātā?

Buzīts runā: Re, taurinīts!
Sintija runā: Kur?
Buzīts runā: Nu tas ar caurspīdīgajiem spārniņiem, resnais, ar balto dibentiņu un pūkainais?
Sintija runā: :wtf: (klusums) (smiekli)

Ramona apsēdās uz vannas malas, plaukstā izspieda pretsāpju tabletes. Visas, kas pieejamas nelietotā paciņā. Piespieda plaukstu pie mutes. Pastiepās pēc pudeles un iezīdās kā izslāpušais ūdens krūzē. Neatrāvās pat tad, kad nelabums iegriezās rīklē. Spītēja savam ķermeni tik ilgi iekams pudele tukša noslīdēja uz grīdas. Sēdēja nekustīga ar roku pie mutes un uzvarētu cīņu rīklē. Pacēla telefonu, lai ieslēgtu mūziku. Tam jau vairs īsti nebija nozīmes, tāpat nespēja atšķirt skaņdarbus, tas vienkārši mierināja dvēseli vai varbūt satrauca vairāk. Lika nedzirdami kaukt līdzi spalgajām notīm pēc dzīves, kas tiek atņemta. Tā trakoja mirstošajā ķermenī. Nevēlējās aiziet. Ne šādi, kad ķermenis un sociālais spiediens to nodevis dēmoniem.

Tikko noskatījos Greek. Tas bija smagi. Jo īpaši manai acu tušai. >

Kā viens cilvēks var būt tik drausmīgs. Paņemt taksi no centra, it kā uz manām mājām, bet aizbraukt pretēji un nopirkt puķes nakts tirdziņā? Tad atrast mūsu vietiņu un.... izmainīt to pret citu, siltāku, lai runātu. Par visu, par glāzi manā somiņā, par ziediem, par maniem stāstiem, par viņa domām. Un glāze, tā nav tikai tā starp citu. Tā ir no solījuma vasarā: „Kad Tev būs dzimšanas diena?”
„Martā!”
„Es Tev uzdāvināšu glāzes, lai tu varētu tās saplēst.”
Tas bija uzreiz pēc tam, kad saplēsu 7 mājās un 1 viņa pludmalē.
[...]
„Kādi ziedi Tev patīk?” (rudens sākums)
„Atkarīgs no sezonas, - pavasarī tulpes, vasarā puķuzirnīši, rudenī Miķelīši, bet ziemā.... Nē, ziemā tās vienkārši nosalst.”
Un tagad man ir tās skaistās tulpes. Un ko man būs darīt tālāk? Atkal ilgoties? Vāks. Bet pagaidām vien saviļņojums par mirkli mašīnas krēslā un vārdiem.

un ja nu es esmu sātans? visa ļaunuma sakne?

šonakt, sapņos, atkal spēlēju klavieres.

Šodien rakstu bakalaura darbu un jūtos tik neiedomājami apmierināta ar sevi. Viss top, varbūt ne pārākajos tempos, bet nu tomēr. Nav jau tā, ka man rīt jānodod. Jūtos pavisam mierīga un pārliecināta par sevi šai sakarā. Kopā mans darbs sastāv jau no 40lpp. Vajadzīgas – 60! Un es zinu, ka man būs pat vairāk par tām 60!! Vienīgais par ko jāuztraucas – aizstāvēšana. Bet nu tā jau tikai Jūnijā. Tikai [?]
Un tad izlaidums. Saģērbšos kā Harija Potera varonis – mantijā! He, he!

Šodien ar Dacīti gājām uz kino. Gājām uz filmu „Likteņa lauzēji!”, tā domājām līdz pat ieiešanai zālē. Nezinu vai krāsaino zaķīšu un nikno cāļu vaina, vai kasiere ko sajauca, bet beigās nonācām filmā „Kauja Losandželosā” vai nu - kā to filmu tur sauca. Zālē cilvēku skaits skaitāms uz divām rokām. Un mēs nelabojami smejošas par filmas sākuma titriem – te Tev nu bija mīlas stāsts!! Bet visā visumā, filma aizrāva. Varbūt pat bijām apmierinātas. Iznācām no kino un kā varones palīdzējām kādai sievietei savākt mantas, kas izbirušas pār trotuāru. Iedevu viņai arī savas firmas maisiņu. (oh, yes, i can be nice)

Vēl pirms filmas satiku kādu puiku. Jā, puiku. Viņam ir 17 [!!!!]. Bet viņš ir tik nenormāli mīlīgs. Eh, būtu es jaunāka vai viņš vecāks. Nē, es jaunāka, vecums viņu tikai sabojās.

Es regulāri mēdzu sapņot par klavierēm. Nezinu, dīvaini. Bet šonakt tās bija piecas un četras no tām atradās līdzās. Ja godīgi, tad vienas bija pat ērģeles.

Ak, jel!
Ja dzīvi vērtētu 10 baļļu sistēmā, tad par vakardienu grūti ielikt vienu vērtējumu. Satiku puiku ar kuru pirms gada riņķoju kopā. Citējot viņa vārdus: „dzīvē neesmu saticis iedomīgāku personu!” Jā, viņam es vienmēr piespēlēju šo savu seju. Tā bija un ir drošāk.Bet šie paša vārdi, neattur no manas klātbūtnes, pievelkas, apžilst un vēlas atkal apdedzināt savus spārniņus. Bet ne viņš par iemeslu vērtējuma definējuma trūkumam. Tas viss kopā, emociju kāpums, kritums; dzērieni un dejas; tramvajs, kuru vismaz trīs reizes nokavēju pirms iekāpšanas; iemigšana trīs sekundēs ar atvērtu telefonu rokās. Kopumā izdevies vakars, ja ne tās trūkuma un skumjās nolemtības esences.
Varbūt beigās vienoties par 5, par vidu?