nelielajā pauzīte bakalaura izstrādes laikā, pastaigājos starp dr.lv profiliem un atradu šādu teicienu vai domu:

"Vīrietis, kas grib paturēt sievieti ar varu, to pazaudē, bet sievietes skrien pakaļ vīrietim, kas smaidot ļauj tām aiziet."

he, he
patiesība vienmēr kož acīs.

Ak, kungs, mana galva!Tā sāp! Pārāk bieži to nododu ar lētiem dzērieniem.
Ne viens jau neteica, ka būs viegli un ātri. Tas nav kā noraut plāksteri! Ieradums ilgoties, ieskatīties telefonā un pazust, kad citkārt jautrībai sitama augsta nots. Īsti neizprotu, kas ar mani notiek, bet pasaule kā lēni slīdoša lenta, rakstaina, spilgta, bet bez jēgas manī. Laikam tā varētu būt pavasara nomāktība. Un tomēr izvēlos būt jauka pret citiem, ievilkšu smaidu savā sejiņā un salūzīšu vien brīžos, kad mani vairs ne viens nenāks meklēt.

Don't promise me forever just love me day by day

Visu dienu rakstu bakalauru, tagad slēdzu ārā Wordu un viss nokaras un nekas no jaunās informācijas nepaliek. Viss dienas darbs kaķim zem astes. Dusmas.

Diemžēl šogad neizdosies apmeklēt pozitīvo Salacgrīvas pasākumu, jo šai laikā atradīšos ārpus LV. Braukšu uz Itāliju!!!!! He, he! Vienmēr esmu vēlējusies izkalst Itālijas saulainajā kalnienē un noslīkt saldējuma jūrā. Ņam, ņam!

Rakstu psiholoģijā darbu un galvenais secinājums ir šāds:

"Ja ir vēlme iesaistīties dziļās un intīmās attiecībās, vairāk ir jāpielīdzinās citiem, nevis jābūt pašam."

Vispār jau doma šodien bija izgulēties. Nedomāt par modinātāju un laiku. Bet nekad jau lietas nenotiek pēc plāna. Nekad.
Ļauni mani pamodināja 6:30 un parakstīja manu dienu kā šoferim, kamēr patiesībā bija jāplāno pieticīgā ballīte. Visu paguvu, vien tagad miegojos pie kafijas krūzes un gaidu savus tuc-tuc zvērus. Ja mana karma pēc šādas uzupurēšanās mani nesamīļos, paņemšu un apvainošos.

Vāks. Man uzdāvina kamasutras grāmatu tieši tad, kad pielieku savām partnerattiecībām punktu. Lūk dzīves netaisnība!

Man patīk sīkumi un lielās lietas. Man patīk, kad liek man justies īpašai. Man patīk kā smaržo ziedi vāzēs un kā istabā tiek ienesta dzīvība. Bet es neciešu, līdz sirds dziļumiem tracina, ja par mani aizmirst. Un tie ir tikai cilvēki, kuriem kļūdīties ir raksturīgi, bet ja viņi kļūdās uz mani... Es kļūstu necilvēcīga.

Rītdienai es saņēmu solījumu. Kad to saņēmu, neņēmos pievērst lielāku uzmanību kā citiem tukšajiem vārdiem, kas nāk no viņa lūpām. Ne ko citu, kā vien iespēju pamatot savu lēmumu, apstiprināt domas, nesagaidu no šīs dienas. Tā ir viņa mūsu līnija, kuru pārkāpjot viņam, es aiziešu. Neesmu satraukta, drīzāk atvieglota un mierīga. Es nesaku, ka tas būs viegli, ka vienā no brīžiem neizplūdīšu asarās, bet es vairs nevēlos būt slepkava un šīs pašas slepkavas vienīgais upuris.

Un tā viņi palika vieni.

Es laikam esmu pieņēmusi lēmumu. Ar Kasparu un Eglīti visu nakti runājām par mani. Interesanti. Un tomēr tas lika uz faktiem skatīties no malas. Man vnk neder tas, kas notiek tagad, ne vienam tas neder. Ne tas ķermenis, ne satriecošā romantika, nekas. Pasauc un es būšu? Nē, pasauc un es neatsaukšos! Jā! Man noderēja mani zēni. Viņi ir skarba, bet reāla patiesība. Acis plaši atvērtas un pasaule savā skaudrajā reālismā. Man pietrūka mani puiši pēdējo 7 mēnešu dzīvē.
Varbūt es viņus nedaudz mīlu, bet nedaudz un nesakot viņiem. :p

rīt mans brālis brauc strādāt uz vāciju. Šī doma mani paralizē. Viņš vienmer ir bijis mans drošības tīkls. Tagad ja kritīšu, ne tikai sasitīšos, bet iespējams pat nositīšos. Es gribu, lai vinš paliek!! Man ir bail par sevi... Par viņu.

Dzīvi ir grūti saprast, ja to nedzīvo, bet vēl grūtāk – ja beidzot sāc dzīvot.

Tikko sevi pieķēru pie dīvainām domām. Neērti pašas ādā par kaut ko tādu iedomāties. Tomēr šī doma paliek manī un noklāj prātu biezā, necaurredzamā slānī. Bļin, tas nav uz labu, ne šādā scenārijā, kur iespējas pāraug draudos.

Nevarētu apgalvot, ka esmu izgulējusies, bet, pēc vakardienas tāds patīkams azarts, kas asinis dzen straujāk. Jūtu kā sirds krūtīs dārd un sauc: „vēl, vēl!” Un kas gan esmu, lai atteiktu savam mazajam trīsulītim krūtīs? Tātad šovakar jau atkal uz Vecrīgu, tās neizsmeļamajās izklaidu naktīs.

Par vakardienu vēl alkstu pieminēt kādu lietu. Trīs reizes apmeklējot kaļķu vārtus, man regulāri pieprasa uzrādīt dokumentus. Bet tikai vienā no reizēm reāli to darīju. Pirmajās divās sanāca kāds dīvains notikums - puisis/vīrietis, kas acīm redzami nav no ārdurvju apkalpojošā personāla, apsargiem uzsauca: „Šo meiteni laidiet iekšā!” It kā viņš mani pazītu. Otrajā reizē, tas pats cilvēks jau atkal mani glābj, informējot apsardzi, ka vienreiz jau šeit esmu bijusi. Trešajā reizē diemžēl viņš mani vairs neizglāba un nācās uzradīt dokumentus. Bet ne tur tas sāls – Vecrīgas nakts dzīvē esmu palikusi pārlieku pamanāma, ja mani sāk atcerēties! Pilsēta paliek par šauru. Un šis fakts mani sāk mulsināt. Varbūt jāpiebremzē ar pāraugšanu ballīšu meitenē? Bet man tik nenormāli patīk dejot un iepazīties ar jauniem cilvēkiem.

Tikai šonakt es pamanīju – viņš regulāri manu vārdu izmanto mīlinājuma formā. Tāds neliels – WTF? Kurā brīdī tas aizsākās? Un tomēr tik nenormāli feina sajūta. Kāpēc esmu tik viegli atbruņojama?

Lai nu kā, šonakt iepazinos ar puisi, kas dejoja vnk kā dievība. Tādi asi pagriezieni, pārgalvīgi atliecieni un vsp.... Kā viņš nozaga man cepuri, lai drīz to spētu atgūt. Un tad, tāds romantisks žests – cigaretes puķe. Romantiskais loks.. he, he, nebūtu iebildumu vēl ar šo puisi padejot. Nemaz nebūtu iebildumu.

pārlasot vēstuli bakalaura darba vadītājam, izjutu neierastu inteleģenci:

"Ja plāns Jums liktos atbilstošs un pietiekošs bakalaura darba ietvariem, labprāt iepazītos ar Jūsu domām par piemērotāko literatūru saistībā ar lineārās regresijas modeli un daudzfaktoru regresijas analīzi."

Eh, biežāk spētu izvēlēties gudrus un atbilstošus vārdus.

Ja kāds nemanīja iepriekšējā postā, esmu dusmīga un šodien aiz ūsām neraustīt.
paldies.
love U all.

Kristīnei ar Kasparu šodien būs randiņš. Tik romantiski. Labi, ka spēju apzināties, ka neesmu vienīgā, kas šo dienu gribētu satvert aiz pautiem un pārgriezt rīkli. Ciest nevaru, kad liekot tik daudz cerības uz vienu cilvēku, var sagaidīt tik nereālu vilšanos sevī. Bet šoreiz man pietiek. Laiks ieskatīties savās kļūdās un mācīties no visa, kas grauž.
Vot aizbrauks mans saldais pāris uz randiņu, aizkuršu ūdens pīpi un dziļā vēlmē nodarīt sev pāri, skatīšos ko romantisku. Kā būtu ar Titāniku vai Romeo un Džulejatu. Galvenais – Leonardo un sliktas (reālistiskas pret dzīvi) beigas.

Vai šie grēka bērni jau iepriekš nolemti savam galam tāpat kā reiz viņš? Aktieri izrādē bez sagatavotām lomām. Vien stāsts, notikumi, kuros izbīda otru tuvāk galam, biezajiem, putekļos ieaugušajiem aizkariem.