Es laikam esmu pieņēmusi lēmumu. Ar Kasparu un Eglīti visu nakti runājām par mani. Interesanti. Un tomēr tas lika uz faktiem skatīties no malas. Man vnk neder tas, kas notiek tagad, ne vienam tas neder. Ne tas ķermenis, ne satriecošā romantika, nekas. Pasauc un es būšu? Nē, pasauc un es neatsaukšos! Jā! Man noderēja mani zēni. Viņi ir skarba, bet reāla patiesība. Acis plaši atvērtas un pasaule savā skaudrajā reālismā. Man pietrūka mani puiši pēdējo 7 mēnešu dzīvē.
Varbūt es viņus nedaudz mīlu, bet nedaudz un nesakot viņiem. :p