Rītos, vienmēr noskūpstu spilvenu. Tas smaržo pēc miega. Vai, vismaz man tā patīk domāt! Ne, kad nebūtu jutusi, kāda cita spilvens smaržotu tāpat vai līdzīgi. Ne viena cita gultā pamostoties neesmu vēlējusies pieglaust lūpas kokvilnas audumam. Varbūt ādai. Bet savai. Tai ar vien klāt pieķēries mana miega aromāts. Mans miedziņš, kas nakti meklējis, bet pretim ritam sapratis, nebūšu. Šādos brīžos paliek nedaudz žēl.

Un ir rīti kad es vienkārši pamostos ar šādām domām. Kāpēc?

Es vienkārši skatos, kamēr pārējā pasaule novēršas. Tā taču ir tik skaista. Gaisma. Tas ir siltums. Es jūtu kā tas izplatās pār ādu un ielīst acīs. Mana dvēsele trīs. Izzūd raizes, kas apvilktas ap naudas monētām, izzūd problēmas, kas atnākušas ar svešiniekiem. Pirmīt tās neredzēju. Kā ēnas, bezveidīgas paslēpās zem kurpju zolēm, mēteļu piedurknēs, zem krēsliem, tagad tās cīnoties ar gaismu redzu. Varbūt pat saklausu. Bet varbūt tas ir tikai dzelzs. Sliedes. Elektrība tramvaja korpusā.

Es gribētu rakstīt, bet mani pirksti pamirst pie burtiem. Es varētu zīmēt, bet meklēt papīru, zīmuli... Doma nogurdina. Paņemt ģitāru. Atvērt photoshopu, moviemakeru? Slimība ir padarījusi tukšu. Un tā, pat nav gripa.

Šodien ar Daci aizgājām uz Līvu laukumu un nolikām svecīti M. Freimanim. Prāts līdz šim to nebija aptvēris, nāvi.

Vakar ar kursabiedriem svinējām sesijas beigas, ejot uz hokeju. Spēle spraiga. Protams, kā jau parasti, kad spēlē esam ar Kristīni, vinnējām. Viņiem tiešām vajadzētu mums maksāt par ierašanos, jo esam absolūtais veiksmes noslēpums.

Vēlāk ballīti turpināju ar savām darba kolēģītēm un vasaras varoni. Pēc ilgiem laikiem bija kā vasarā. Ne tikai viņa aromāts, ko noēst no ķermeņa, bet viņš pats. Gulēt pie viņa krūtīm, tik stingri ieslēgtai rokās un zināt, ka viņš nelaidīs vaļā (tiešām, tīri fiziski, nelaidīs) ir jauki. Un tagad man tādai nenormāli smaidīgai un sūrstošām lūpām jādodas uz darbu.

Diez meitenes atkodīs?

un vēl, viņam nav melna cepure! Tas nebija viņš ko redzēju. Varbūt šī bija piezīme Edzim. :]

No šodienas uzsāku diētu. Ha! Un man vienalga ko apkārtējie saka, es zinu labāk, kā manam augumam ir jāizskatās. Galu galā, tieši es to visbiežāk redzu kailu. :p
Tad nu, lūk, turpmākajos ierakstos jums būs sniegta iespēja sekot līdzi manam divu nedēļu plānam. Redzēsim cik spēcīga es būšu, cik stingrs mans raksturs un apņemšanās. Laikus vien piesaku nedēļas nogalēs un ballītes alkoholam diemžēl neteikšu nē. Tiesa, pieturēšos pie dzērieniem ar mazāku kaloriju daudzumu, tas būtu – vīni un alus. Jā, jā, alus!!!

1 šokolādes batoniņš SNIKERS =1 litrs alus
Big Mac + kartupeļi frī = 3 litri alus
0,5 cola = 0,5 alus
Saldējums = 0,6 litri alus

p.s. skatos Greek. Beavers ir tik jauks. :] Muļķīgs, bet feins.

Atgriežoties pie diētas. Šodien lepojos ar zaķa vakariņām. Daudz burkānu. XD

Šodien iereģistrējos facebookā. Pēdējā laikā man patīk nogalināt laiku ar šādām pilnīgi absurdām un nevajadzīgām lietām. Tā ātrāk nogurst manu acu plaksti un neatliek nekas cits kā iet gulēt un pamostoties doties uz darbu. Tur es varu būt mierā ar pasauli. Ar sevi. Izpaliek laiks domām, kas vienu brīdi skumdina, bet nākošajā liek smieties.
Un tomēr ja mana dzīve būtu filma, tā būtu komēdija. Jādomā tikai, kur smiekli mani aizvedīs. Vai asaras būs saldas vai tik sāļas, rūktas kā īstas?

„Viņa smejas tik daudz un tik skaļi, kā prieks no tā visa būtu aizgājis.”

Kaijas šodien dejoja arī virs Rīgas starptautiskās autoostas. Dīvaini, kas tās satraucis?

Aiz loga lido kaijas un ķērc. Jūtos kā dzīvotu jūras krastā. Šī dīvainā doma mierina. Jā, jau atkal esmu mierīga un apņēmīga. Uz mirkli biju aizmirsusi savus mērķus. Laikam atpūtas deficīts dara savu. Pieminot aizmāršību, vitamīnus neizdzerti palika uz virtuves galdu.

Kaijas aizlidoja. Žēl.

Jūtos ļoti dīvaini. Piepeši man negribas ne ko. Vien nolaist rokas un šo cīņu pasludināt par zaudētu. Pasludināt dzīvi par tādu.
Es ne ko nezinu.

Vakar, pirms gulētiešanas skatījos filmu par sunīti. Pusi no filmas es pavadīju nenormāli raudot. Acis bija spilgti sarkanas vaidziņi sapampuši. Pamostos šodienā acis aizpampušas, bet galva kā spainis. Pēc ballīšu naktīm es ciešu mazāk.

Dace: Vakar izlasīju „Ja tu vēlies atrast mūža mīlestību, pārstāj to meklēt!” Tad nu esmu nolēmusi to pārstāt darīt. Bet Tu jau zini kā ar to ir.
Buziits: Jā, zini cik reizes es neesmu pārstājusi to meklēt... Tagad vienīgi nemeklēju. Citi mērķi.
Dacīte: Un redz kā sanāca.
Buziits: Fuck, es kādam tur augšā nepatīku, ja viņš ir mana mūža mīlestība.

Vakar satiku vasaras zēnu, nu to par kuru tik nenormāli priecājos and so on and on and on... Bija dīvaini. Ne tā kā agrāk, kad vēlējos no viņa noplēst pēdējo apģērba kārtu, bet savu ķermeni ietērpt viņa smaržā. Kaut kas tai visā nedarbojas, ne līdz galam. Jo smaržo skaisti un mīlu, kad aromāts pieķeras maniem matiem, rokām, kaklam. Bet apģērba kārta... Jūtos drošāk, kad tā paliek uz viņa ķermeņa.
Varbūt atkal sestdien satiksimies. Nezinu vai tā ir labākā ideja. Dacīte teica, ka pašlaik esmu cīņas centrā: prāts vs. Ķermenis. Kā psihologam viņai tas ir īpaši interesanti.

Pirmo reizi mūžā Loopam Enijas sabiedrībā bija grūti. Vēlējās pateikt tik daudz, attaisnot katru vārdu, kas kā pletnes cirtieni nāk no viņas lūpām. Viņš cieta klusējot. Turpināja atbrīvot ķermeni no apģērba. Pa vienai pogai, ar vien zemāk. Un kad tika līdz pēdējai, Enija bija prom. Palika tikai viņas vārdi. Tie vēl ilgi peldēja gaisā, bez kautrīgi uzbrukdami pletnes plosītajai ādai. Krekls noslīdēja uz grīdas.

Ja jāizvēlas, būšu melnais gulbītis. Melnām spalvām apaugs mana āda, aci ķieģeļu sārtas. Spārnus izpletīšu un kā melns traips pārvērtīšu zilas debesis pelēkās, drūmās. Ne jau tāpēc ka vēlētos, vienkārši lidot savādāk neprotu.

Mans jaunais gads ir sācies neiedomājami dīvains un piedzīvojumiem bagāts. Dacīte teica: „Ja šis ir Tavs sākums, padomā, kāds būs turpinājums!” Šis teikums man nelika aizdomāties par turpinājumu, gluži pretēji, par lietām un notikumiem, kurus es vienkārši šogad vēlos izlaists vai būtiski izmainīt. Tā teikt, paņemt brīvu!
Tā kā šis ir mans pēdējais gads universitātē, esmu nolēmusi pilnīgi ieslīgt profesionālajā izaugsmē. Tas nozīmē – skola un jauna darba meklējumi uzreiz pēc diploma. Lai gan nezinu, varbūt arī ātrāk, vēl šodien izpētīju darba vakances Tele2 un piemeklēju atbilstošus piedāvājumus. Žēl, par ātru tās ir atbrīvojušās.
Tik pat lielu daļu laika kā pagājušajā gadā, veltīšu saviem prieciņiem: draugi, izklaides, pirkumi, IC un nepabeidzamo darbiņu uzsākšana (kas zina varbūt šogad pabeigšu – šeit jaunā gada optimisms).
Bet ir viens dzīves aspekts no kā esmu nolēmusi atteikties un tas ir pretējais dzimums un ar tiem saistītie pārdzīvojumi. Šogad – nē! Vienīgie izņēmumi būs viena vakara flirts un mans skaistais pārdevējs.
Vēl tikai vēlos pieminēt – jauno gadu sāku ar jauniem sakariem jeb – man ir jauns telefons. :] Lūk, viens no augstāk minētajiem prieciņiem. Viņš ir balts, viņš ir seksīgs un viņam patīk sajust manus pieskārienus.

Pirms pasaules ikvienam tiek piedāvāta izvēle. Cilvēki bija gudri, izvēlējās neziņu, aklumu patiesumā. Tikai tāpēc viņi prata vēl mīlēt un brīžiem dzīvot laimīgi. Pārējie tikai eksistēja. Vilka dzīvību cauri pasaules laikiem baidīdamies nāves elpas pakausī. Bija aizmirsuši - arī nāve apskauž mīlošos.

„esi kā gaisma spilgta,prātam netverama
esi kā tumsa melna.dvēsli nospiedoša”

Izlasīju kāda cilvēka profilā un paliku bez vārdiem. Vienas dienas laikā, šis kāds spēj atstāt ar vaļā muti, divas reizes. Pārsteidzoši. Tā negadās bieži. Kad kāpurs pārvēršas kūniņā un tās pašas dienas izskaņā, izrāda savus skaistos spārnus.

Noskatījos filmu, Paranormālās aktivitātes. Nopietni nobijos. Naktī ieklausījos katrā troksnīti... Kaut kur durvis nočīkst, virtuvē nograb karotes, bet es baidos. Tik muļķīgi ierokos dziļāk segu kārtās un spītēju acīm, turot tās ciet.

Nepilnas trīs stundas aizvadīju dušas telpā, iepretim spoguļa virsmai, lai vakara gaitā uzvilktu kleitu un melnas deju kurpes. Nekautrēšos atzīt – izskatījos apburoši. Reti kad es tā izsakos par sevi, bet šoreiz lūpu kaktiņi ceļas smaidīt. Un tā, tik skaista un apburoša, devos uz RTU Ziemassvētku svinībām. Nebija mirklis garāks par pus dziesmu, kad tiktu apsēsties vai atvilkt elpu. Es griezos un smējos, atliecos un smējos, pacēlos virs citu galvām un smējos. Vien satiekot savu pavasara aizraušanos, viegli sajutu adatas saduramies ādā. Nepārprotiet, tās nebija sāpes vai pašas aizvainojums, drīzāk tas mulsais neērtums līdz Jūs beidzot nododiet sveicienus otra būtnei. Bet aizdoma mostas manī – ar vien nav piedevis, pārdzīvojis un aizmirsis viņš. Šai brīdī es vēlējos izskatīties sliktāk, nelikt viņam atkal ciest. Bet viņš kā kukainītis, pret liesmu vien.

Drīz pēc mūsu dejas, sadrūma, pazaudēja smaida rotu. Bet es – turpināju griezties cita rokās, ar nemierīgu sirds apziņu krūtīs.

Nav ieteicams ziemas laikā noraut rokas bremzi. Zinu! Bet kad to norāvu, vēl nebija ziema, ne šādā izpratnē. Lai nu kā, pusceļā Rīga-Dobele, mašīnas riepa eksplodēja. Tā burtiski ir pārvērsta driskās. Kā izradās, viens no riteņiem visu ceļu vienkārši ir šļūcis, ne mirkli nepakustoties. Lai nu kā, nakts vidū, ap pulkstenis 00:00 mašīna apstājās iepretim koka krustam. Acīmredzami šai vietā kāds bija miris. Uzmundrinoši? Ne visai. Kā magnēts nelaime gaida, piezogas, apņem mani. Un es palieku viena, tumsā, aukstumā.

Sižets: Kad nakts vidū Jūs esat spiesti apstāstiet. Kad atkāpšanās ceļš nav iespējams. Kad nāve iezīmējusi savus laupījumus. Ir tikai telefons, kas palīdz saglabāt skaidru prātu. Buzītis Jaunā mazbudžeta šausmu filma – Auto Drīzumā kino teātros.

Paldies, Edzi, ka nedevies gulēt un neļāvi arī man to darīt. Paldies Tele 2 tīklam, kas šo vietu nav piemirsis iekļaut zonā un mans gars nejutās vientuļš. Manā dvēselē bija silti. Pat ja kājas nedaudz sala.

Vakar nosvinējām Dacītes dzimšanas dienu. Galva jau nekad neiemācīsies būt pateicīga par ruma saturošiem dzērieniem, bet ballīte izdevās. Sen nebijām dejojušas tā pēc sirds un mūzikas patikas. Visu dienu šodien toties pa gultu vārtos, bet tas pilnīgi bija tā vērts. Jūtos dzīva. Asinis vārās.