Vakar ar kursabiedriem svinējām sesijas beigas, ejot uz hokeju. Spēle spraiga. Protams, kā jau parasti, kad spēlē esam ar Kristīni, vinnējām. Viņiem tiešām vajadzētu mums maksāt par ierašanos, jo esam absolūtais veiksmes noslēpums.

Vēlāk ballīti turpināju ar savām darba kolēģītēm un vasaras varoni. Pēc ilgiem laikiem bija kā vasarā. Ne tikai viņa aromāts, ko noēst no ķermeņa, bet viņš pats. Gulēt pie viņa krūtīm, tik stingri ieslēgtai rokās un zināt, ka viņš nelaidīs vaļā (tiešām, tīri fiziski, nelaidīs) ir jauki. Un tagad man tādai nenormāli smaidīgai un sūrstošām lūpām jādodas uz darbu.

Diez meitenes atkodīs?

un vēl, viņam nav melna cepure! Tas nebija viņš ko redzēju. Varbūt šī bija piezīme Edzim. :]