Ļoti interesants novērojums. Nezinu vai starp abām pazīmēm pastāv kāda sakarība: pēdējās dienās esmu jaukās noskaņās – smaidu, jūtos laimīga pat ja darbi pāri galvai; šo pašu dienu laikā esmu aizsākusi lietot vitamīnus ar cinku (vai magniju – neatminos un uz virtuvi arī slinkums iet) + vēl kkāda viela, kas uzlabojot noskaņu tieši sievietēm. Tad nu es te visu laiku staroju apkārt, kamēr pārējie depresīvajā. Nez, man jau liekas, drīzumā nolinčos mani! :]

Starp citu, izlaidums aizvadīts veiksmīgajā. Man ir diploms – ko neesmu vēl pazaudējusi. Izskatījos samērā ok, kā beigās secināju. :] Nenokritu!!! Un tiku pie daudz puķēm. Man prieks, ka īsti neaicināju ne vienu, bet kāds tomēr bija. Šeit – paldies Edzi! Gaidam 6dienas vakaru!

Jāņi, ja godīgi, pilnīgi garām. Bet nu ar šādu domu jau rēķinājos. Tāpēc vakar sarīkojām savus Jāņus Rīgā. Eh, lūk tas nu bija feinajā. Atgriezāmies savā pazudušajā elementā. Tomēr tagad, ai, ai... Sāp galva un sāp locekļi. Nezinu vai ķermenī ir kāds muskulītis, kurš nesāpētu.
p.s. Rīt lielais izlaidums. Paliek reālāk.

braucu uz Tallinu! Gribu atpusties, bet vēl pase kkur nozudusi. Sasodīts!

Esmu pārgurusi! Tāda sajūta, ka darbā esmu vienīgā, kas kaut ko dara. Paldies augstākiem spēkiem, no rītdienas Sintija pie mums. Zinu - uz viņu varēsi paļauties! :]

Pēdējās dienās viss notiek kaut kā savādāk. Dīvainas sakritības, kas izriet no dažādiem avotiem un izveido ko īstu, vienu. Piemēram: piedāvāja braukt līdzi uz Tallinu 21.06. uz 30 seconds to mars koncertu; darbā tieši atbrīvojās šī diena, jo nāk Sintija strādāt - beidzot; brālis vakar zvanīja un prasīja, ko nopirkt uz vārda dienu un izlaidumu, tādu lielāku, nu tad jau es arī pateicu, ka gribētu aizbraukt uz koncertu. Visi kauliņi sakrita paši!

go blond and lets go home! (he,he)

rīt beidzot man ir briva diena. Nekādu mācību, nekāda darba. Tikai es un mana gulta.

esmu pieaugušais ar augstāko izglītību. sieviete ar pievienoto vērtību. he, he!

Rīt aizstāvu bakalauru. Nezinu vai kādreiz esmu bijusi gatavāka un nobijusies vienlaikus XD Bet nu ja nav grūti, būtu pateicīga, ja kāds par mani sakrustotu pirkstiņus un cerētu uz labāko. Man tiešām noderēs Jūsu veiksme. :]

beidzot man ir savs nets. ^^
bet ne par to šis stāsts. stāsts par to, ka pēdējās dienās esmu daudz ko pārdomājusi un galvenā doma - vēlos jaunu, kaisligu dēku. Ne mīlas stāstu, bet kaisli. kvēlojošu, karstu. Un šai sakarā man ir dažas domas... Sintija saka ka nevajagot, tas tikai padaris lietas sarežģītākas, bet... varbūt pamēģināt un riskēt?

Sapratu, ka man ļoti pietrūks Kaspara. Ļoti! Kiki ne tik daudz, viņu es satikšu tik un tā. Mēs paliksim druškas. Bet ar Kasparu mūs nekas vairs nesaistīs. Vien senā vīna dzeršana, hokejs un abpusējās asprātības. Tiešām ilgošos pēc viņa. Un katru reizi, kad ļauju domām doties šai virzienā, esmu asarās vai tuvu tam.

Izvācot savu istabiņu tukšu, vēl pēdējo reizi iegūlos gultā un skatījos griestos. Kas tik tur netika agrāk saskatīts un par ko domāts. Pagātnes atmiņas neatlaidīgi nomāca emocijas. Ejot prom, nespēju pārkāpt pāri slieksnim bez asarām. Un Kaspars tur kaut kur aiz muguras, tik pat mīksts kā es, bet noliedz savās asprātības. Viņš gluži kā brālis.

vakar 1. nakts jaunajā vietā. Dīvaini, lai neteiktu vairāk. Ar to es nedomāju slikti vai kā. Vnk, savādāk. Bet liekas būs labi, lai balts kaķis ceļam pārgāja pāri ^^. Tātad uz labu - pareizi?

Šodien 1. Darba diena ar jaunajiem kolēģiem. Nē nu nav jau tā, ka pilnīgi viņas nezinu. Esmu divas reizes jau pie viņām bijusi pastrādāt un vienu reizi uz iepazīšanās sapulci. Bet nekad jau nav bijis tā, ka esmu boss. (he, he) Man noteikti sakāps galvā – mīlu varu un vara mīl mani. Cerams! Lai nu kā, turam pirkstiņus veiksmei par mani! :]

Atradām beidzot dzīvoklīti! Tagad jācer, ka mūs neuzmetīs vai nepiekrāps. Bet ko nu tur lieki, krāpšanas gadījumā nodrošināšu materiālu degpunktam. Dzīvoklis, tā tad, Purvciemā. Divas jaukas istabiņas un mīlīga virtuve. Ir jau dīvaini pamest Imantu. Tomēr, tās ir manas mājas jau četru gadu garumā (gandrīz). Bet nu, vai tad viss, kas notiek, nenotiek uz labu? Pagaidām liekas, ka esmu iepeldējusi pareizajā straumē. Un jā, pārcelšanos sākšu no 22. maija. Tā kā - ja ir palīgi, Jūs ziniet manu numuru! he, he! :]

Vakar bija mana pēdējā diena galerijā. Skumji. Atnāca visas manas meitenes: uzdāvināja krūzīti ar mūsu bildi un galerijas un līdzīgas domas magnētiņu. Nespēju valdīt pār asarām. Manas meitenes!

kontā divas glāzes - saplēstas. atceroties pagājušo gadu, kad nedēļas laikā saplēsu 7, tad šis ir daudzsološs sākums. go me!

tas atkal ir sācies - es plēšu glāzes

mans jaunais "draugs" ir ar mani. tāds dīvains. neierasts. spīdīgs un melns. un visu laiku spiežu garām pogām. bet citādi, aizraujoši. rīt atgriezīšos pie bakalaura rakstīšanas. :]

bet šodien jau vsp nav mana diena: dators beigts, hokejā zaudējam, nokavēju tramvaju, lifts aizvērās deguna galā, pirkstu ievēru survīs (tagad sāp un ir zilgans). Un gan jau vēl kas bija, ko uz doto bridi neatminos.

Vienigais jaukums ir mans telefons, kas nodrosina piekluvi interneta resursiem, tas ir, Jums!

nekad nekas lidz galam nav ideali! Man nomira dators divas nedelas pirms bakalaura termina nodosanas. Super! Tuvakas dienas nebusu pieejam. Jaunu datoru dabusu vien pec divam dienam. Un skirsos no 350lvl. Vaks. Needisu gadiem. P.s. Tagad rakstu caur telefonu un lidz ar to kludam ir jabut piedodamam.