Nedēļu aizvadīju dzimtajās mājās. Atsāku gleznot. Lai gan roka trīcoša un nekas vienreizējs neiznāca, tomēr izjutu patiesu gandarījumu un saikni ar sevi. Biju aizmirsusi cik ļoti man patīk „atvienoties” no pasaules un palikt tikai sev. Katram iesaku vienu šādu nedēļu, kad aizmirst par negācijām.

Atrodoties mājās, atradu savu bērnības dienasgrāmatu. Rakstīta tā laika posmā no 13-16gadiem. Tik dīvaini bija to visu izlasīt. Es tā smējos. Pat mammai priekšā to nolasīju – manus nedarbus, pārdzīvojumus un necenzēto valodu. Šie gadi manā dzīvē ir pati tumšākie un personību veidojošākie (cilvēces viduslaiki). Dienasgrāmatu pārtraucu rakstīt, jo lapas kladītē beidzās. Žēl. Par maniem ģimnāzijas gadiem nav palikusi nekāda liecība. Un ja nu es to visu aizmirstu? Ja nu es aizmirstu visu? Lai nerastos šāda situācija, esmu apņēmusies atsākt ar pildspalviņu pierakstīt savu dzīvi un pārdzīvojumus. Tādas lietas, ko publicēt šeit, nebūtu spožākā ideja. Un kas zina, varbūt pēc nākošajiem desmit gadiem, patreizējie pārdzīvojumi šķitīs tik pat smieklīgi un mazsvarīgi.

jā, nekas tur nebūs! :]

vakars nav izdevies veiksmīgāks pēdējo mēnešu laikā.
vien nevēlos nonākt draugu zonā. :/

mājās mums bija divas vīna glāzes. tagad ir viena. viena ieskrēja grīdā. rīt Sintija dusmosies. labi vismaz ka nepaspēju to vēl izmazgāt. tad gan būtu skumji un lieki pazaudēts darba laiks.

Tumšas liesmas gaismas ieskauj.
Neizteiksmībai paver ceļu.
Pelēks lietus pāri iet,
Pelēkiem akmeņiem krāsu spriež.
Viņš ieguļas klēpī,
Viņa apsedz rokām un liesmas noslāpst.
Hausa zaļās acis gail.

sapratu, mans kaķis mani tik nenormali mīl, ka apēst varētu. :D

Ir apprecējies kāds, kas man patika divus gadus. Nē, ne modelis. Tur bija ilgāks laika posms. Bet tik dīvaina sajūta. Ziniet, viens, ka sāk precēties draugi. Bet kad apprecas kāds ar kuru vēl nesen centies iepazīties, tad nu gan paliek skumji.

Ja es kādu nogalinātu un man butu jāpaslēpj līķis, ieraktu to cita kapā. Kurš gan iedomātos to meklēt tur. Nē, nu nopietni! Kapsēta ir pēdējā vieta, kur meklētu. ne?

Jautra diena. Sen pēc tādas ilgojos. Beidzot mums ar Sinču tika iedot kopīga brīvā diena. Saņēmāmies un aizbraucām nodot asinis. Ejot iekšā procedūru kabinetā, priekšā divi čaļi. Abi bāli kā līķīši un ar kājām uz augšu pacelti. Vot vājais dzimums! :]

Vēlāk aizbraucām uz solāriju. Bija diezgan dīvaini, jo redz kā:
Buziits: Ar mani sarunājās!
Sinča: Kas?
B: Solārijs...
S: Ko?
B:Angliski.... Pēc tam nolēja ar ūdeni.
S: kur tu biji?
B:Nu solārijā!
[...]
B: Jā, man laiku nerādīja. Kaut kādu aroma terapij!
S: Nē, nu nopietni – kur tu biji?!

Visu dienu smējāmies, par šāda tipa pārpratumiem, kas, atklāti sakot, mina mums uz katra soļa.
Pašā vakarā izlēmām, ka jābrauc uz centru. Uz Franču vietiņu un tad uz pulkvedi. Bet ne kādā gadījumā ne uz ČBK! Nekādā. Loģiski, visu atlikušo vakaru pēc frančiem aizvadījām ČBK! :] Un kā es dejoju. Uf. Dzēru savu mīļāko dzērienu (kopš pagaišās nedēļas, tas ir kampārī!) un iegriezu deju placi, jo redz kā. Satiku divus jaunu čalīšus. Un Satiku divus vecus čalīšus. Viens aktierītis, ko kafiju gājām dzert un otrs... Uh, pat pašai dīvaini paliek, mans mazais dejotājs. Nu cik nu mazais... Vārda dēļ vien šāds termins. Un mēs dejojām un dejojām un dejojām un dejojām... Un tad es pamanīju – Sinča ir prom! Bija uzsākusi ceļu uz mājām. Viņai ir grūti. Nesaprotu. Nezinu kā runāt. Gluži kā tā nesenā patiesība: „Visjautrākajiem cilvēkiem piemīt visskumjākās dvēseles!” Vai kaut kā tā.

Atvadījos no dejotāja. Uzskrēju virsū jaunajiem draugiem. Ārā gandrīz netiku un tad aizskrēju pa Sinčas pēdām! Pirmo reizi tikai pamanu – viņai patiešām ir problēma. Parasti es vadījos pēc sevis – sāp, bet pāriet! Bet viņai viss savādāk. Jūtos bezspēcīga šai sakarā.

"Man nav vistu stilbiņi" ierunājās vistiņa.
:D

Buziits: Es aizrijos!
Sintija: nopietni?
B: Nē, es regulāri spļauju putas uz zemi!

man ir mazs, pūkains, ruds kaķēns (tā pūkainā persiešu šķirne). kā saukt?

sapņoju, ka mācījos mākslas akadēmijā.

Noņēma saulesbrilles no deguna, lai ticība izskatītos košāka. Lai gan ārpus Soho viss palika pelēks un tumsa, ko nesa brilles, lika domāt, ka tā nakts, kas nozagusi krāsas, pelēcīgs mijkrēslis, kas nelaikā mīlējis rītu.
Zilās acis - košas, dzīves pilnas, sarāvās šauros sirpīšos, centās ieurbties dziļāk miesā un paslēpties no pelēkās gaismas, kas spiedās no griestiem. Šis vairs nebija romāns, kur tumsa iemīlas rītā. Šis bija pelēks rīts, kurš nepazīst tumsu.

Viņam bija vājība uz mazām meitenēm. Bet, Jā, tas nebija iemesls, kāpēc slīdenis... Cik dīvaini. Šis steriotpiskais vārds bija atgriezies. Lielais, ļaunais.... Nē, nē, tas viņam īsti vairs nepiestāvēja. Viņš taču nebija nedz liels, nedz ļauns. Nu labi, pa visam noteikti viņš nebija liels. Kalsnais ķermenītis kā pakaramais nesa drēbes. Pirkstiņi smalki, smalki. Nez vai rociņas spēj noturēt ko smagāku par „šotiņu” un, ja vēl cigarete, tad vispār delna kā vītis zieds noliecās gar sāniem. Pie lūpām nepievilks. Nu kur gan šeit vēl ļaunumiņam pieķerties? Tikai smaidam lūpās vieta.

Es neesmu pietiekoši autoritīva, pēc kādas aizejošas darbinieces vārdiem. Negaidīju no viņas ko tādu, bet laikam jau ne ar visiem var uz labu. (Tādas gļēvas kucītes gājiens, iekost un tad bēgt) Šodienas galvenā mācība. Varbūt arī dzīves. Bet žēl, nebiju plānojusi kļūt neiecietīga pret padotajiem.

Esmu atgriezusies no Itālijas, bet nu tas jau laikam bija nojaušams. Bija nenormāli forši, tik forši ka atpakaļ braucot pārņēma nelāgs drūmums. Nevēlos redzēt vairs Latviešu pelēkās sejas. Tumšās debesis, tumšo sauli, tumšo ūdeni. Gribu atgriezties gaismā un vieglprātīgā Itāļu dzīvē. Bet laikam vēl nespīd. Varbūt pēc diviem gadiem, kad noslēgšu maģistrus. Redzēs.



Lai nu kā, šonedēļ esmu Lielā priekšniece darbā. Nenormāli feini. Patīk izrīkot cilvēciņus un, vēl jo vairāk, patīk ja viņi klausa. Rīt došos uz Universitāti, jāparaksta līgumi un pēc tam, tas ir pēc kādiem 17tiem esmu centrā (ja nu kāds ilgojas mani satikt) :]

šodien pēdējo dienu darbā un tad Itālija. B]

iestājos maģistros. vēl par diviem gadiem novilcinu dzīvi.

Pametu visu un gāju prom. Nezinu, vējš tā dīvaini pūta. Negribēju apstāties. Es zinu – nebija prāta darbs trijos naktī, nepateikt ne ko un vienītī iet mājup. Sintija man piedraudēja un lika apstāties. Gaidīt. Arī Alvis bija gatavs rauties ārā no gultas un braukt man pakaļ. Bet es negribēju lai mani aptur, negribēju, lai paved. Vienkārši iet! Un es gāju lēnāk. Ne savā ādā, ne kurpēs. Sintija mani noķēra. Kopā palīdām zem vilcieniem.