Pametu visu un gāju prom. Nezinu, vējš tā dīvaini pūta. Negribēju apstāties. Es zinu – nebija prāta darbs trijos naktī, nepateikt ne ko un vienītī iet mājup. Sintija man piedraudēja un lika apstāties. Gaidīt. Arī Alvis bija gatavs rauties ārā no gultas un braukt man pakaļ. Bet es negribēju lai mani aptur, negribēju, lai paved. Vienkārši iet! Un es gāju lēnāk. Ne savā ādā, ne kurpēs. Sintija mani noķēra. Kopā palīdām zem vilcieniem.