Šonakt sapnī redzēju vilku. Melnu. Biju nospiesta pie zemes dzīvnieka priekšā. Man bija bail. Skatījos tieši pretim dūmakainajās acīs un skaitīju mirkļus, kas palikuši pasaulē. Dzīvnieks uzbruka. Rokām ieķēros viņa žoklī un neļāvos nāvīgiem uzbrukumiem. Turēju šai dīvainajā veidā. Spiedošs karstums cēlās no melnās mutes. Gari ilkņi atmirdzēja laternas nespodrajā gaismā. Žokļi lēnām atslāba. Jutu, dzīvnieks vēlas aiziet. Tomēr atlaižot, tas palika pie sāniem, nemākulīgi apspiežot savus plēsoņas instinktus.