Quem deus perdere vult, dementat prius

Dienas noskaņojums...

Tas jau kļūst par tradīciju.
Nakts. Visi guļ. Tikai ne es.
Laiks workoutam mūzikas-ritma pavadījumā. Nodušoties. Uztjūnēties ar DrNonas krēmu. Un tad - laiks palasīt 1964. gada grāmatu par Mocartu.
Plāns gatavs. :)

Oho... Tikko atminējos - šodien tak mana DD mēnesīša jubileja. Šī brīža progress: - 5 cm no vidukļa, + apņēmība. Jānosvin ar īpaši aktīvu workoutu. :)

Pamatīgi interesanti sanāk... Satieku pavisam svešu vai agrāk no attāluma redzētu cilvēku, un acumirklī rodas paranormāla saskaņas saikne. Saprašanās no pusvārda, vienam otra teikumu pabeigšana. Vienādība.
Izrādās, ka visus šos pēdējā gada laikā sastaptos cilvēkus (nu jau 3) vieno tāds nieks kā.. dzimšanas diena 23./24. maijā. Ar 100% nekļūdību.

Otrais workouts šodienas laikā, un pašsajūta uzlabojas ģeometriskā progresijā.

Kas atkal man neraksturīgi, motivation mūzikas playlistē skan.. tikai un vienīgi RU hip-hop-repistu daiļrade.

Biju piemirsusi, kādu baudījumu garam var radīt klasiskā mūzika.
Šūberta šedevri pa ilgiem laikiem izcelti no muzikālās atmiņas nomaļākajiem plauktiņiem.

22. diena un - es varu ielīst savā Bulgārijas laika kleitā un neizskatīties pēc pajoliņa!
Un - tas ir tiiiik super! :))

Nu davai, davai, davai! (noteica latviete pareizā un ar galvu pa priekšu metās iekšā pēdējā brīža iedvesmas darbā).

Jau kuro nakti pēc kārtas sapņoju par makaroniem. Bet - gribasspēks ņem virsroku, un makaroni tā arī paliek tikai sapņos. :)

Tāds pats vieglums kā pirmoreiz. Jau jūtu, ka rezultāts BŪS. Motviācijai - lūk, šis.

Pāris stundas pirms atgriešanās skarbajā Rīgas realitātē saņēmāmies aizbrist līdz jūriņai. Nu tāāādi vēji, tāādi... Mola jūras gals pārvērties vienā lielā ledus blāķī, bet tādā skaistā, apaugušā visdažādāko izmēru un formu lāstekām, kas, pateicoties fantastiskā augstuma viļņiem, ar katru mirkli arvien pieaug apmēros un skaitā. Aiii, varētu mūs te ieputināt līdz pavasarim. Sēdētu pie plītiņas, mestu pa vienai pagales iekšā un skatītos, kā tās apbrīnojami ātri pārvēršas melnos ogļu ķēmiņos. Baudītu piparmētru tēju vai karstu kakao ik pēc katras pārstundas, jo "siltums nāk no iekšām", izlasītu visus grāmatu plauktus, uzbūvētu vismaz 14 sniegavīrus - pa vienam katram izlaistajam gadam.

Eh, tā vietā gaida divstundu ceļš atpakaļ ciivilzācijā...

Kaut kāds sentiments.
Pēdējās dienas arvien biežāk un vairāk atmiņā uzpeld neizsakāmi dzīvas epizodes no laikiem, kad vecvecāki vēl bija dzīvi. Ziemassvētku pīrāgu un piparkūku cepšanas maratoni, agrās brokastis pus6os (jo "meitiņ, tā tak visu dzīvi var nogulēt!"), pankūku žonglēšanas māksla, koka karošu un lāpstiņu darināšanas noslēpumi, velogonkas pagalmā, gājieni uz ābeļdārzu ogās, cūku bēres, olu meklēšana kūtiņas visos iespējamos un neiespējamos kaktos, opapa dāvinātās lelles Rozija un Lillija, "ak, Tu, veciņais!", "tāda ir dzīve", pusnaktī un pilnīgā tumsā pieņemtās kaimiņu meitiņas dzemdības, "Dadzīīīī!"...
Un vēl tik daudz kā cita, ko pat visu nav iespējams uzskaitīt...

Viss. Neizsakāmas ilgas.

Pagājušās nakts sacerējuma pērle:
nereti pat pēc salīdzinoši veiksmīgas liposakcijas procedūras saglabājas defektīvi efekti.

Ar apmeklējumu pagodināt vienu no trim lekcijām - ček.
Nolaist asinis VADC - ček.
2x dienas laikā sačakarēt sev garīgo un pēcāk atkal to uzčakarēt atpakaļ - ček-ček.
Saprast, ka tuvāko 2 nakšu laikā jāuzcep referāts - ček.
Apstulbt no mob. rēķina - čēēēēk...

Gana pagājušajām 24h. Čau, piektdiena!

Tikko atminējos nesenu ainiņu no RIMčIka darbdienas vakara burzmas...
Tāda ģimeniska idille: mammucis ar papuci, jau noteikti vairs ne paša pirmā svaiguma un tikko sastapušies, drīzāk jau gadus 10 kā kopāesoši. Bet tie skatieni... Varētu padomāt, ka tikko pie kulinārijas stenda sastapušies, ja vien ne divi bērņuki, kas paši par sevi uzmanības vērti. Pirmo, godīgi, pavisam pirmo reizi redzēju, kā brāļuks ap gadiem 7 savu mazo, nu apmēram 5 gadus veco māšeli nevis raustīja aiz bizēm vai kaitināja, bet.. stumdīja iepirkumu ratos un rīkoja dragreisus starp brokastu pārslu plauktiem. Un - dusmīgi uzbubināja katram, kurš iedrošinājas pat tikai pietuvoties ratiem ar mazo princesi tajos. Skatīties un skatīties... :)

Paldies Dievam, (tfu tfu tfu, ka tik kāds nenoskauž) pagrīdes biznesī pagaidām viss iet no rokas. Laikam tieši pateicoties tam, neesmu vēl iegrimusi valsts iestāžu darbiniekiem raksturīgajā maz-algas depresijā.

Vakardiena pagājusi dižās nekānedarīšanas zīmē - noskatītas 4 filmas (vēl šodien ačeles tādas miglainas un greizas) un sadarīts daudz citāda žanra muļķību. Šodien jākļūst nopienākai un jāķeras pie bizneša lietām, kā jau tas piederas kārtīgam pirmsdarbadienas vakaram. :)

Salut!

Sniegavīru sniegs. Beidzot. :)

Beidzot, pretēji pēdējā laika "esmu zirgs" sajūtai, atgriezusies pozīcija - "esmu zirgā". Ienāk darbiņi, ienāk ziņas, pienāk zvani, būvējas plāni, kabatas kalendārītis pēdējam gada mēnesim top arvien pieblīvētāks. Vienas nakts laikā ar brīnumlīdzekļu palīdzību uzvarēts superduperpamatīgs laringīts. Tātad - esmu tomēr dzīva. :)

Ununun... Atkal gribas dziedāt! Un atkal bulgāriski. Un latviski. Un krieviski. Un angliski arī. Dziedāt, dziedāt, dziedāt... Kur ir mans mikrofons? :)

Jau sajūtu provizoriskas "skudriņas" par 6dien gaidāmo koncertu. Tātad - izvēlēta īstā dziesma. Atliek vien tāds nieks kā to iemācīties... :)

Ja kāds:
uzrakstītu man bakalaurdarbu
un vēl divus darbus
paaugstinātu amatā
sadziedētu sirdssāpi

No laimes laikam piepūstos kā hormonsašpricēts tītars. Ak, glābiņ, kur Tu slēpies?

Top trešā tapešu sleja. Nu jau sāku sajēgt, kā tā lieta jādara. Plusā tam sāku saprast, kas ir špaktele, kas - grunte - un kam katra no tām domāta. Vēl pāris piegājieni, un būšu profesionāla līmētāja. :)