Quem deus perdere vult, dementat prius

Vislabākā šīsdienas frāze, kas varētu kļūt par manu moto:
"Nabadzības dēļ nedrīkst zaudēt stilu".
Nedaudz sasaucas ar manis līdz šim izteikto: (skarbiem vārdiem) "Pat ja esi bomzis, Tev nav pēc bomža jāizskatās". :)

Palikšu reti riebīga - neatbildēšu vairs uz klientu zvaniem svētdienas vakarā. Neviens vēl nav tik daudz samaksājis, lai nopirktu manu svētdienu.

Ir tik patīkami, ka kājas sāp "par tēmu". :)
Organisms vieglā šokiņā par negaidītu fizisko slodzi. Tā viņam arī vajag! Beidzot dabūs trūkties! :)

Viss labs, kas labi turpinās.
Atkal briest viena iedzīves pārvilkšana uz jauno mītnes vietu. Ja vēl neesmu nojukusi skaitā, tad - 6. dzīvoklis 5 gadu laikā. Nu, ja koju istabas ietilpst kopskaitā, tad - 10tais. :D
Kolēģes stingri nolēmušas, ka mani vajag apprecināt. Pašlaik notiek potenciālo kadru atlase (protams, es tajā iesaistīta netieku). :D

Ir dienas, kas vienkārši IR manējās. :)
Nu, piemēram, šodiena.

Piektdien, sēžot pusstundu pie dzīvokļa durvīm un mēģinot tās atmūķēt, pirmo reizi tā pa īstam sapratu, ka ļaužu pārpildītajā Rīgā esmu pavisam viena...
Neviens no kaimiņiem, redzot izmisušu, nocīnījušos un tuvu asarām jaunieti, pat neiedomājās pajautāt, kas īsti noticis... Vēl vairāk, no visiem garāmgājējiem tikai 1 (!) atbildēja sveicienam...
Secinājums: vai nu...
..nedzīvoju īstajā mājā ar īstajiem kaimiņiem;
..karma man atriebjas par nezināmiem grēkiem;
..pasaulē patiešām valda bezgalīga vienaldzība (kas būtu visbriesmīgākais no visiem scenārijiem).

Paldies visiem svētajiem un karmai, kas uzskatīja grēkus par izpirktiem - pēc pāris stundām dažādu scenāriju izspēles prātā durvīm palika manis žēl... :)

Dailes teātra "Ja Tevis vairs nebūtu" - nu nebiju gaidījusi tāāādu kaifu... Pilnīgi pārņēma.
Vita Vārpiņa bija un ir fenomenāla. Zināmā mirklī pāris savu zāles kaimiņu sejās manīju tādas kā bailes, ka tik nākamā manuskriptu kaudze neielido sejā kādam no viņiem. Laikam jau bija, par ko bīties... Un fināls...
Gluži neapzināti līdzinācējos ieaicināju cilvēku, kuru izrādes pamattematika aizskāra līdz sirds dziļumiem un lika pārdomāt dzīvi...

P.S. PALDIES Tev, goddes!

Mamma mia! Tāāāda nedēļas nogale!
Par vienu burciņu reducēti Rojas jūrmalas zilo mālu krājumi. Sēžu tagad maskējusies pie kompja, un pat caur māliem apkaltušo un savilkto seju spēj izlausties plats smaids. Nekad nebūtu domājusi, ka teikšu ko tādu, bet - es PATIEŠĀM gribētu dzīvot tur, Rojā.
RojaL festivāls aizvadīts godam - iedeguma pakāpes maiņa no piena pakas uz piena šokolādes brūno, viļņi, viļņi, viļņi.., sarunas par un ap mākslu, kino uz lielā ekrāna jūras krastā un danči līdz rīta gaismiņai. Pat ja te, Rīgā, notiktu līdzīgs pasākums, tas tik un tā būtu kā vāja atblāzma šim...

Vasaravasaravasara... 9 dienas pie jūriņas - no rīta līdz vakaram. Vollejs, viļņi, saule, makrofoto, mūziciņa... To es saucu par atvaļinājumu! :)

Upd.: Un sastiepta potīte arī piederas pie lietas.

Šodien daudzas lietas ar mani notika pirmoreiz.
Pirmo reizi man CP noformēja adm. protokolu.
Pirmo reizi man uzsmaidīja un pamāja viens no maniem iecienītākajiem vokālajiem māksliniekiem.
Pirmo reizi kļuvu par upuri krāpniekam. Un labi, ka tikai par niecīgu līdzekļu upuri. Un vēl labāk, ka palasīju info un zinu, ka no konkrētā cilvēka var sagaidīt ne tikai garīgu, bet arī fizisku vardarbību. Un nevienu neinteresē, ka viņš ir kārtīgs invalīds un iemācījies ar to spekulēt. Vismazāk jau viņu pašu tas interesē.
Pirmo reizi kritu par upuri savai labajai sirdij.

Tikko atcerējos, un nevaru beigt smieties...
Nekādi nevarēju izdomāt, kā lai onkulim, kuram abu kāju vietā protēzes, pasaka, ka, dodoties uz operāciju, tās ir jānoņem. Vēl labi nebiju izdomājusi, bet došanās mirklis jau bija pienācis. Gala rezultātā sanāca - "novelciet, lūdzu, kājas!"
:)))

Johoho... Spodrības vakars pārvērtās par spodrības nakti, kas savukārt plūstoši pārgāja sodrības rītā. Ir jābūt talantam, lai savilktu savos ierakumos tāāāādu kaudzi nevajadzīgu krāmu...
Rezumē - 3 maisi, piebāzti ar rudens/ziemas jakām. 80% ir neglābjami par lielu. Bonuss - viena mēteļa kabatā izraku 5cīti. Krājumi nebaltām dienām laikam. :)
Tālāk - 2 maisi drēbju, kas tāpat neglābjami ir par lielu.
Izmazgātas 2 piebāztas veļmašīnas ar visu ko, bet ir vēl...

Beidzot var skapim aizvērt durvis. :)

Pirmā pazīme, ka arī Rīga man paliek jau par mazu/sāku te izteikti iedzīvoties - nav neviena izgājiena ārpus mājas jebkurā Rīgas rajonā, kad nesatiktu kādu "savējo"/pazīstamo. Šodien, lūk, atkal visā centrā man vajadzēja uzskriet virsū tieši "Cukura tantei" no darba un tirgū - onkam, kuram pirms ~ gada pārdevu grāmatu ibookā.
Sēžu mājās, un atkal pārsteigums - te nav neviena paša savējā...

Šodien tā pa tiešo sajūtu: ja tev nav ne.. šitā.. kāviņutursauc.. aifouna (nu tas, ko var ar pirkstu bakstīt), ne pārprātīgi krutas webkameras, ne spogulenes, tad - tu vienkārši neeksistē. Tevis nav. Tā, pa vienkāršo. Ja tu nevari nobildēt to, ko tagad redzi, ko ēd, ar ko runā, par ko runā un kā izskatās tavs kreisās kājas mazais pirkstiņš, tad - saproti, tu nekam nederi.

Ja jūs zinātu, cik laimīga esmu, ka man nav nekā no tā visa! Kārtīgs, gruntīgs pogu telefons, dators, kuru, labi pacenšoties un pierunājot, var arī paņemt blakus gultiņā - un viss. Kādreiz jau ar to pašu ir par daudz.
Tomēr ir tik neaprakstāmi patīkami gaidīt, kad Tev piezvanīs, vai dzirdēt otra prieku, kad piezvani pirmais. Lūk, piemēram, es jau otro dienu gaidu, kad man zvanīs. Nezvana, nezvana... Bet tik un tā es jūtos priecīgi satraukta tā dēļ vien, ka - kuru katru brīdi... Man nepavisam nav svarīgi, vai zvana no podziņmobīļa, aifouna, planšetes vai, manis pēc, tāfeles. Nejūtos apdalīta, ja ekrānā neredzu sarunbiedru reālajā brīdī. Es vēl neesmu tik nejūtīga, lai nespētu sajust emocijas bez tā visa. Pareizāk sakot, manī vēl ir tik daudz cilvēcības, lai nepaceltu lietu statusu augstāk par saviem mīļajiem un sarunām ar viņiem.

..Ka varētu šodien kalnus gāzt. Beidzot pieķēros spodrības dienai tango un ča-čas ritmos. Tā iemesla vien jau jūtos kā varonis.
Apciemoju Karlsonu. Smaidīja saviem apaļajiem vaigiem un bedrītēm lūpu kaktiņos tā, ka sirds vēl tagad kūst. Dikti priecājās par manu ierašanos. Un es priecājos, ka esmu ieradusies.
Grēkoju pēc pilnas programmas. Saldumi-gardumi... Nu gan saprotu, ka nav tā vērts. Sliktums, gan morālais, gan fiziskais, ir pārāk liels, lai tā "atlaistu". Rīt ar neaprakstāmu baudu ķeršos pie paniņu pakas... :))

Un, jā... Bakalaurs ir kabatā. :)

Četru gadu virtuālais kontakts beidzot ir vainagojies ar pirmo reālo tikšanos!
Eh, kaut visi vīrieši (arī latviešu) būtu ar tāāādu inteliģences, veselīga humora, gaumes un džentlmenisma apvienojumu kā mans jaunais nīderlandiešu-beļģu-marokāņu paziņdraugs. Pilnīgi nejauši piemetusies tāda viegli rūgtena tikšanās pēcsajūta - nu kāpēc tikai viena diena? Un kāpēc mēnesis ir tik ilgi? Un kāpēc Riga-Brussels-Riga biļete ir tik ne-pa-kabatai vidējam aritmētiskajam strādājošajam latvietim?

Visam pāri - lieeeels, milzīgs smaids par ikkatru tikšanās mirkli, smiekliem, iegūtajām atziņām un nākotnes plāniem... :)

Vakar krietni vēlu vakarpusē pa ceļam uz mājām ieskrēju RIMčIkā. Skrienu savu ierasto paniņas-piens-biezpiens-vista maršrutu, un te pēkšni man acu priekšā pavīd (ai, vēl tagad paliek silti ap sirdi) ĪSTS bulgāru cilvēks t-kreklā ar uzrakstu ĪSTĀ bulgāru valodā... Pārņēma spontāna vēlēšanās šo cilvēku ja ne sabučot, tad vismaz kārtīgi apskaut. Tas nekas, ka nepazīstu, bet - viņš ir no MANAS BULGĀRIJAS. :)

Ķeros klāt pētniecības daļai. Iespējamā misija nr. 2 - 7 dienas laika līdz pilnīgai gatavībai. :)

Nopietni ar sevi būs jāaprunājas.
Par daudziem dotajiem solījumiem - gan sev, gan citiem -, kuri tā arī palikuši solījumu līmenī.
Mirkļa emociju nostādīšanu augstāk par lielajiem mērķiem.
Pakļaušanos cilvēciskajam vājumam.