![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Piektdien, sēžot pusstundu pie dzīvokļa durvīm un mēģinot tās atmūķēt, pirmo reizi tā pa īstam sapratu, ka ļaužu pārpildītajā Rīgā esmu pavisam viena...
Neviens no kaimiņiem, redzot izmisušu, nocīnījušos un tuvu asarām jaunieti, pat neiedomājās pajautāt, kas īsti noticis... Vēl vairāk, no visiem garāmgājējiem tikai 1 (!) atbildēja sveicienam...
Secinājums: vai nu...
..nedzīvoju īstajā mājā ar īstajiem kaimiņiem;
..karma man atriebjas par nezināmiem grēkiem;
..pasaulē patiešām valda bezgalīga vienaldzība (kas būtu visbriesmīgākais no visiem scenārijiem).
Paldies visiem svētajiem un karmai, kas uzskatīja grēkus par izpirktiem - pēc pāris stundām dažādu scenāriju izspēles prātā durvīm palika manis žēl... :)
Neviens no kaimiņiem, redzot izmisušu, nocīnījušos un tuvu asarām jaunieti, pat neiedomājās pajautāt, kas īsti noticis... Vēl vairāk, no visiem garāmgājējiem tikai 1 (!) atbildēja sveicienam...
Secinājums: vai nu...
..nedzīvoju īstajā mājā ar īstajiem kaimiņiem;
..karma man atriebjas par nezināmiem grēkiem;
..pasaulē patiešām valda bezgalīga vienaldzība (kas būtu visbriesmīgākais no visiem scenārijiem).
Paldies visiem svētajiem un karmai, kas uzskatīja grēkus par izpirktiem - pēc pāris stundām dažādu scenāriju izspēles prātā durvīm palika manis žēl... :)