Es apsveru izvirzīt teoriju, ka vīrieši neguļ, vismaz,kad mēs neesam blakus, vai arī viņi izliekas guļam,kad esam ar viņiem... Teoriju izvirzu balstoties uz savu attiecību pieredzi. Viņiem (nu maniem ex un esošajiem) ir viena kopīga iezīme, viņi mani pamodināja/a! Ir vakara jaukuļu kategorija, kas sastāda mazāko daļu no visiem. Tie ir lāčuku tipa vīrieši,kam patīk novēlēt ar labu nakti vai tādi, kas sirgst ar tēvišķo sindormu un viņi pret tevi izturas kā mazulīti,kas jānoliek gulēt. Šādas mīļas sms ar "zaķīt, bumbulīt, lāčukiņ, saulīt saldus sapnīšus, sapņo par mani saldi, saldi" pienāk tieši tajā mirklī, kad tu laidies miegā. Protams, ka rozā briļļu brīžos tas liekas mega jauki, bet vēlāk jau sāk likties, ka tas pasākums ir gatavs šablons.

Tad ir rīta cīruļu kategorija! Pirmais, ko darīt kā pamostas ir piezanīt/nosūtīt sms! Uh, kā man veicas, ja tas notiek, kad jau esmu uz strīpas, bet c'mon, ja zaķīts ir rīta sportists, tad 6 no rīta ir nu dien neforši, jo īpaši 6dienā!

Briesmoņu briesmoņi ir nakts pūces! Nu viņi ir vainu sadomājušies par pasaules lielajām būšanām, iztusējušies uz vella paraušanu un reibumā atraduši opciju zvanīt telefonā vai viņu labākais draugs ir noilgojies pēc tevis. Nu kurš 3 naktī zvana ? Darba dienā?!!!???

Vīrieši neguļ.

vai arī esmu konstantā lāča ziemas miega stadijā?

Es teicu,ka nekas nav iespējams ar vīriešiem, kas ir ap mani. Varbūt nedaudz pārspīlēju, pie neiespējamām attiecībām pieskaitot tās, kuras būtu sarežģītas.

Esmu spērusi soli kaut kam, ka snebūs viegli, bet tas varētu tas, ko man tieši tagad vajag. Pirms kāda laika sev teicu,ka gribu būt nedaudz citādāka attiecībās, es gribu izrādīt jūtas un to pašu saņemt pretī, vēlējos nedaudz romantikas. Un te es satiku viņu. Mēs dzīvojam ļoti tālu viens no otra, ar autobusu būtu kādas 12h, mēs nākam no dažādām valstīm, viņa kultūra man ir tik sveša kā Marss, bet tā dzirkstele bija un mēs nolēmām viņu sargāt. Nākamā reize, kad tiksimies, būs oktobrī, nez kādēļ tas pat patīk, tev nav randiņi katru nedēļu, bet ik pa brīdim un tu atdod sevi vairāk, jo zini, ka šī ir viena no retajām iespējām.

Tā nedaudz jocīgi. Es vakar pieliku punktu savām attiecībām. Gaidīju mieru un atvieglojumu, bet nekā. Ir tukšums un skumjas, ka nenotiek, kā vēlos, ka viņš nav princis baltā zirgā, bet tikai apjucis zēns (lai gan vīrietis pēc gadiem). Šis posms manā dzīvē ir noslēdzies, sāksim jaunu.

un atkal jau aizdomājos. aizdomājos par piedošanu un līšanu uz vēdera. cik daudz attiecību nav izjukušas bezjēdzīgi, jēdzīgi un nejēdzīgi? un ja nu sākt no sākuma ir labāk nekā aizmirst un iet tālāk... kas liek tā domāt? skatījos uz sevi, esmu tikusi savā dzīvē pie nejēdzīgi beigtām attiecībām, bet mistiskā veidā esmu piedevusi, esam sākuši no jauna un atkal izbeiguši to visu. es teiktu jēdzīgi. man mana otrā iespēja bija,lai es saprastu, ka tā vajag, ka neesam viens otram radīti. gribējās man to punkta sajūtu. vakar aizdomājos par vēl kādu otro iespēju, bet meklējot iemeslu atdūros pret jūtām un kad ir jūtas, tad ir sajūta kā līst uz vēdera otra priekšā un teikt ņem mani atpakaļ, tas jau nekas, ka otram arī varbūt sirds sitas straujāk, sajūta vienalga ir tāda un, ak, lepnums ir ķieģelis ceļā vai labākajā gadījumā guļošais policists. Mēs nelienam uz vēdera pat ja to ļoti vēlamies. ķīnieši teiktu "negribas seju zaudēt". un es ne jau tikai par sevi...

Sākam laist iekšā personiskākus ierakstus. Mana dzīve. Khm. Šodien ar savu bijušo draugu sarunājām uz kino kopā aiziet, abiem gribas filmu, bet kompānijas tā īsti nav. Interesanti tā. No sākumā tā attālāk, līdz pierodi, ka viņš tev ir blakus, kad pieņem, ka viņš vairs nav tavs, ka viņš šovakar nebrauks ar tevi mājās, bet aizbrauks kopā ar citu, tad jau var sākt neuztraukties. Lai cik dīvaini nebūtu, es uztraucos, pēc ilga laika satikties ar vīrieti pret ko ir tik siltas jūtas bijušas un censties nedomāt par tām un uztvert kā parastu cilvēku. Cik daudz vajag pieslēgt apziņu, lai netīšos pieskārienus tulkotu kā netīšus pieskārienus nevis ko vairāk, kā tas bijis agrāk... Šķiet Alphabeat ir dziesma, kur ir teikts par svešiniekiem, viens pieskāriens un jūs vairs tādi neesat. Arī mēs veidojam jaunu ķermeņu valodas vārdnīcu no jauna mācoties viens otram pieskarties.

Dīvainā kārtā mans egoisms izpaužas dažkārt citiem nelabvēlīgi. Es dusmojos uz citiem, kaut gan vajadzētu pašai uz sevi, jo viņu uzvedību esmu izsaukusi es ar savējo. Kādēļ tad pārmetu otram kaut ko... sasodīts, jātiek no šīm sajūtām vaļā. Ar dusmām jau nekas uz priekšu nekustēsies dzīvē.

Tas par attiecībām vispār, ne tikai sieviešu via vīriešu.

Šīsdienas pārdomu temats ir vecāki vīrieši. Kas liek sievietei saieties ar vīrieti, kas ir par viņu 20, 30 gadus vecāks? Vai vispār ir kas tāds kas to nosaka? Man šķiet, sievietes var iedalīt kādās 3 grupās attiecībā uz šo : 1. vīlušās savās attiecībās līdz šim ar saviem esošajiem vīriešiem, vai nu otrajām pusēm vai to pašu tēvu un domā, ka vecāks vīrietis spēs to visu labot. Un es nesaku,ka nespēs, bieži vien šis spriedums šķiet pareizs. nr2. intelektuāli un garīgi attīstījušās pārāk strauji un attiecībā uz vīrieti liek tik daudz prasību, ka vidusmēra vienaudzis nespēj to piepildīt un vīrietis ar dzīves bagāžu to ir spējīgāks celt. Racionāli, ne? nr. 3. šeit man varētu dauzdi nepiekrist... sievietes ar genētisku vēlmi pēc vīrieša gados, tādas kurām nav iemesla neptikt vienaudžiem, bet tomēr vilinošāks liekas dzīvi izbaudijušais. Vai arī pie šīs sadaļas varētu iedalīties abu iepriekšējo kombinācija.

Tu varētu būt kopā ar vecāku?