2/27/09 06:52 pm
25.: neko
26.: augļi
27.: dārzeņi
man šovakar spēcīgi dos galvā
2/23/09 05:05 pm - Fū?
Savāds ir tas brīdis, kad tu apzinies, cik ļoti pierodi pie šāda dzīvesveida. Godīgi sakot, kad iet runa par vēmekļiem - savi vairs neliekas pretīgi. Un tur tā lieta, ka es apzinos savu anomāliju, bet tā ir noticis. Es esmu pieradusi pie skābes garšas un smakas, pārējais, kas nāk ārā, ir tas pats agrāk garšīgais ēdiens, kas nāca iekšā. Parasti es visu tā blāvi izgaršoju otreiz, pēc krāsas un tekstūras analizēju, kas ir iznācis. Jā, tas ir dīvaini. Es esmu nonākusi līdz vēmekļu analīzei. Reizēm es pat pieskaros kaut kam, lai pārbaudītu tekstūru (un konstatētu, cik vēl ir jādabūn ārā pirms būs par skābu). Bet tāpat - tas ir neizbēgami, ka roka visa parasti arī ir ar vēmekļiem. Nekas neatliek kā vien procesā mazgāt nost. Tad jāuzmanās, lai nekas neuzpilētu uz grīdas. Viss jānoslauka.
2/19/09 07:51 pm - Tā nav cīņa, ja protu padoties.
Nu varēja taču vemt uzreiz pēc pārēšanās, nevis četras stundas vēlāk, kad maz vairs palicis, un katru reizi, kad iebāžu tos pirkstus dziļāk un trūkst elpas, kaut arī ir dziļi jāieelpo, man tā sāp. Tā skābe, tā skabe taču iesūcas ātri, stulbene. Bet es jau zināju. Jau vakar cēlos augšā visu nakti, jo slāpa, tā biju dehidrējusies! Tā pat dēļ galvassāpēm nevarēju aizmigt. Kaut es spētu sev KLAUSĪT un nekad nenonākt tik tālu! Kaut es mācētu sevi ierobežot! Bet es jau gadiem ilgi turos pie ticības, ka kāāāāādreiz tas arī notiks. Blēņas. Tagad seja tik piepampusi un kakls tik saskrāpēts, un balss tik raupja. Rīt arī sāpēs rīkle.
Protams, šodien, kā jau vakardien, solu laboties. Solu laboties... bet man ir apnikusi vilšanās.
2/19/09 06:43 pm - Nelaimīgas beigas.
Pierijos kā lops un netaisos neko darīt tā labā.
2/18/09 07:12 pm
Uzminiet nu, kas uzvarēja! Dārgā bulīmija. Sēdēju, sēdēju, sapratu, ka sāp par daudz. Viss nāca ārā bez ārprātīgi lielas piepūles, ķermenis jau tam bija sagatavojies pirms es paspēju līdz galam izlemt. Un daudz, nu. Dārzeņu/augļu, piena produktu un riekstu maisījums 3 litru daudzumā. Tā šķita. Labi vien ir. Tā es mierīgi varētu to visu tā pat miskastē mest, nevis izciest visu teātri. Bet bulīmiju es neieplānoju, tā gadās.
2/18/09 06:48 pm
Es reizēm nesaprotu, kāpēc es to daru, un kā vispār tik daudz var manā vēderā ietilpt. Un nav jau tā, ka es ēstu neveselīgi, gluži otrādi - esmu pārstūķējusi jēgu ar apelsīniem, riekstiem (mandelēm, indijas un lazdu), ķirbju sēklām, biezpienu, burkāniem, kefīru, pašceptiem auzu cepumiem, rozīnēm, skābiem kāpostiem, gaļas un burkānu zupu, jogurtu, svaigu kāpostu, rupjmaizi, kefīru un tra-la-la-lā. Biju nobriedusi no tā visa tikt vaļā (šobrīd man ļoti, ļoti sāp vēders no tilpuma) bet laikam nē. Vai arī jā. To purge or not to purge, that is the question.
2/17/09 05:54 pm
Es juutos skumji, taapeec jaaieeed banaans. (taa arii visas nepatiikamaas situaacijas attistaas)
2/17/09 04:47 pm
Shoriit no riita tuksha nosveeros, svari raadija miinus 2kg. Taa luuk sevi maanu, parasti ir vairaak. Stulbais uudens-svars, ieniistu, ka tas tik aatri pazuud un tik pat aatri dubultojaas. Es tachu vakar eedu mazaak, shodien atkal visu sabojaaju.
Vispaar, kopsh vienpadsmitaa neesmu veemusi, jo naakamaas dienas veeders bija kaa no skaabuma uzpuuties. Iedzeeru skaabu sidru vairaakas stundas peec vakarinjaam sestdien un riikle trakoja. Saapeeja. Man bail, ka tik shodien es nenogreekoju tik taalu, ka buus no taa jaatiek vaaljaa. Kaut kas taads briezt, bet mans kjermenis to neizturees. Es nebriiniitos, ja man kaut kaads gastriids uzradies. Ja eedu tikai daarzenjus un augljus, tad viss deg. Deg. Deg.
2/11/09 08:30 pm
Aizmirsu piebilst, ka uzvilku biezāko vilnas džemperi. Šodien nebiju pietiekami saģērbusies, tāpēc nosalu. Ja salstu, tad tam seko pierīšanās. Mans veiksmīgais janvāris pārtrūka līdz ar lielo salu. Biju aizmirsusi šādu likumsakarību. Tievēt - nē - ēst mazāk ir vieglāk, ja ir silti. No vienas puses ķermenis patērē mazāk enerģiju siltumam, bet no otras puses nesākās automātiskā aizsarg-reakcija (tauku uzkrājums).
Bet šobrīd mans mērķis ir turēties tāda, kāda esmu. Nepieņemties. Protams, man jau patiktos zaudēt vēl kādus piecus kg, bet kāda tad ir tā iespējamība, ja nemāku noturēt esošo svaru? Tā būs nākamā pakāpe, ja vien kādreiz tikšu galā ar šo. Bet šī ir otrā pakāpe :)
2/11/09 07:18 pm - Vai, vai, vai, vai...
Nepagāja ne divas dienas, es jau atkal tupu virs poda un cenšos ieelpot dziļi un bakstīt savu rīkli reizē. Man bija radies iespaids, ka pēdējās dienas dzīvoju kā normāls cilvēks, tas ir, ēdu civilizēti, bez liekām lielām uzkodām. Un še tev. Nedrīkstu tik daudz izmantot šo, nedrīkstu...
Šoreiz tā viegli viss nāca ārā, kakls sāp tikai nedaudz. Piecas minūtes un viss. Izskaloju muti ar cepamo pulveri. Izmazgāju zobus. Rokas sasmērēju ar krēmu. Gadījās iet cauri virtuvei, uzvārīju tēju. Gribējās kāpostu, un es sev neliedzu, jo viņš ir krietni labāks par to visu, kas nu pat nāca ārā. Un man liekas, ka kāds reiz man stāstīja, ka kāposts attīrot kuņģi.
Es nesaprotu, kāpēc pirms vemšanas nemāku apstāties, bet pēc tās no ēdiena ir viegli atteikties. Par to prātoju pēdējās dienas, kopš devītā datuma, kad pēdējo reizi izplūdu bulīmijā. Arī tad, kad sevi nokontrolēju, nu - nokļūstot mājās, kaut arī esmu paēdusi gana, visu laiku gribas tā vien uz virtuvi skriet, kad citi svarīgi darbi darāmi. Grūti koncentrēties, bet, tik līdz pa īstam iedziļinos, uz kādu pus stundu aizmirstu par ēdam-telpu. Tāpēc man patīk uzturēties ārpus mājas.
2/9/09 06:41 pm - 7 dienu bulīmijas pārtraukums
Tādus vajag. Es taču negribu zaudēt dziedātspēju un pilnībā sagraut savus zobus. Cenšos, vienmēr cenšos pēc iespējas mazāk vemt.
Es tikko atgriezos no pamatīgas, pamatīgas iztukšošanās.
Pēdējās dienas gāja dažādi - tad ēdu par daudz, bet, kad nonācu līdz vemšanai - negribējās. Nebija tik traki, nebija to vērts. Tad sāku ēst mazāk, jo vienkārši pēkšņi uzradās tik daudz darāmā, ka nebija ēšanai veltāms laiks. Tādi brīži man patīk, jo parasti ir otrādāk - lai arī kā es censtos iet sevi nodarbināt, atgriežos virtuvē.
Vakar ēdu tā maz, bet īsti nepievērsu uzmanību cik. No rīta ļoti gribējās ēst, bet brokastīs, kā parasti, bija tikai augļi. ~350 kcal.
Pusdienās nekā daudz nebija, parasti man ar to būtu pieticis (jo iepriekšējā vakarā būtu daudz ēdusi) bet šoreiz man ļoti gribējās ēst. ļoti. līdz mājām pilnīgi mocījos, jo ar ~200 kcal vienkārši līdz 16.00 bija grūti izturēt.
Nonācu mājās, un nespēju teikt nē, bet neko traku neapēdu ~400 kcal, kā tieši atstājot vietu vēlākam laikam.
Diemžēl nebija iespēja pieķerties darbiem, staigāju apkārt un dusmojos, kašķējos ar visiem, tad gāju ēst, jo darāmie sīkumi bija izknibināti. Tā līdz 18.00 ēdu. ēdu. ēdu. ēdu. domāju, ka beigās apēdu klāt kādas ~1100 kcal. Tas bija briesmīgi, es jutos sevī vīlusies. Tikko kā visi bija aiztinušies projām, es izdzēru lieko glāzi ūdens, ļāvu tai iesūkties (jau knapi varēju pakustēties), un gāju vemt. Iztukšojos nu pamatīgi. Man bija kauns, šķita, ka tā kā tīrā halva nāca ārā. Riekstus ēdu. Riekstus, kūku un kāpostos, jo tos var ilgi ēst.
Pamatīgi dehidrējos, slāpst ārprātīgi. Izdzēru krietnu ūdens daudzumu. Nezinu gan, vai tiku no visa vaļā, bet nu no ~700 vismaz noteikti.
Šādos brīžos esmu ļoti pateicīga tam, ka man ir bulīmija. Pretējā gadījumā es nākamās dienas sēdētu un raudātu kaktiņos.
2/5/09 10:13 pm
nee, es neatlaushu sev shaadi turpinaat. riit buus tik pat kaa neeshanas diena. es no taam parasti izvairos, jo tas tikai paleenina manu vielmainju, nodroshinot sliktaakas lietas tad, kad eedu vairaak. bet vajag, vajag paartraukt sho ciklu - atnaakt maajaas un pieriities. neiziet no virtuves ar kaut ko rokaa. man vajag visu skaisti salikt uz skiivja un tikai tad es driiksteeshu eest. un es to saku te lai veelaak es justos loti vainiiga.
2/4/09 09:26 pm
brokastīs augļi, pusdienās dārzeņi un vakariņās viss iespējamais.
ir ok. no rīta redzēsim.
2/3/09 09:53 pm
Cepamais pulveris palīdzot neitralizēt kuņģa skābi, lai tā tik stipri nesabojātu zobu emāliju pēc vemšanas. Skalo muti ar ūdeni + pulveri pēc katras reizes. Nēsā līdzi mazu rezerves paciņu, ja ir vajadzība sabiedriskās vietās.
2/2/09 09:39 pm - Vēsture
Tā bija kļūda. Tā bija reizē kļūda un jauns sākums.
Ar savu spoguļattēlu sāku cīnīties jau sen. Man bija - ir - vienmēr būs problēmas ar tā saukto kompulsīvo pārēšanos. Tajā nav ne kripatiņas skaistuma, baudas vai prieka. Tikai vājuma izraisīts mirklis, kuram seko strauja lejupslīde. Es palieku kā apsēsta, kad sasniedzu noteiktu pārēšanos pakāpi. Es pieeju pie plaukta. Visu nosaka garša. Man gribās indijas riekstus. Man gribās mandeles. Man gribās jogurtu. Man gribās cepumus. Man gribās siermaizi. Man gribās marinētus gurķīšus. Man gribās tēju. Man gribās šokolādi. Man gribās ābolu. Man gribās banānu. Man girbās apelsīnu. Man gribās biezpienu. Man gribās rozīnes. Man gribās pistācijas. Man gribās kūku. Man gribās sieru. Man gri-
Es parasti nepamanu, kurā brīdī es apstājos. Varbūt tikai tad, ja no virtuves izskrienu ar ko ēdamu rokās un nosēžos pie datora.
Tā nu es dzīvoju ilgi, ilgi. Tāda pārēšanās lēkme uznāca ik pēc divām nedēļām. Es vēroju savu spoguļattēlu, sāku biežāk kāpt uz svariem un cītīgi raudzīties starp svītriņām, cenšoties izdabāt, vai 2 bija pārtapis par 3 vai (tikai ne to!) 4. Es pasīvi vēroju. Mana rīcība izpaudās vienīgi paškritikā, ļoti grūti noslēpjamā paškritikā.
Es kļuvu klusāka un skumjāka. Mani radinieki sāka izteikt daž ne dažādus komentārus par maniem augošajiem vaigiem, lielo dibenu un ļumīgo vēderu, kas atkarājās tādā visnotaļ nepievilcīgā formā. Lēnām, gadu gaitā manī tas viss klusiņām krājās, krājās, krājās.. bet es biju par vāju, lai sev pateiktu nē. Jau no paša sākuma.
Tad es sāku ēst mazāk. Es needu vairs sabiedriski, bet visu līdzi vazāju kastītes ar vienkāršiem dārzeņiem. Svaigiem burkāniem, kāpostiem, tomātiem, gurķiem, selerijām. Visvairāk ēdu kolrābjus. Bet, lai gan sabiedrībā es lēnām pārtapu tēlā, kas ēda mazas porcijas, tiklīdz es biju nonākusi līdz mājām, es izšķīdu uz visām pusēm.
Es sāku neēst parastajās ēdienreizēs, ar domu, lai mazinātu, bet taj vietā sāku uzkost vairāk. Un uzkodas pašas no sevis pārtapa par jaunām ēdienreizēm. Es sāku publiski neēst maizi. Neēdu bulciņas. Vairākus mēnešus atteicos no sieriem, aizstājot tos ar "mazkalorija" sieru. Tāpat ar zaftēm. Man bija mazkaloriju zafte. Bet no saldajiem ēdieniem nereizi neatteicos, konfektes svētkos ņēmu visvairāk, viesībās pierijos visiespaidīgāk, kūkas ņēmu vairākās porcijās. Tā bija sevis mānīšana, es centos jau iepriekš paredzēt savu rīcību, lai spētu izvairīties no situācijām, kurās es vienkārši nespēju pateikt "nē".
Tad augustā es vienreiz pierijos, un man apnika. Es centos rīklē iebāzt divus pirkstus, dažnedažādi simulēju vemšanu, bet man bija bail. Man nekas nesanāca.
Septembrī es mēģināju atkārtoti, un man sanāca.
Tā bija pēkšņa brīvība, iedomājaties - es biju atradusi izeju no tām situācijām, kad es biju uzvedusies vienkārši zemiski negausīgi. Es to visu varēju dabūt ārā! Man pasaule šķita brīnišķīga. Mana problēma bija atrisināta. Es biju brīva! Brīīīva!
Pamazām sāku savu jauno metodi ļaunprātīgi izmantot. Man bija grūtāk nokontrolēt pārēšanos, jo prātā sev atkārtoju "es visu tūlīt dabūšu ārā". Man rezerves izeja kļuva par ikdienu.
Es raudāju ik reizi, kad devos sevi iztukšot. Tas ir pretīgi. Tev trūkst elpas, mute kļūst sausa. Galva griežas, asaras līst, reizēm pat no deguna nāk vēmekļi. Rokas āda no kuņģa skābes sāk plaisāt. Kakls vienmēr sāp. Zobi sāk smirdēt, kļūst dzelteni. Kuņģis sāk uzvesties ļoti, ļoti dīvaini, reizēm sāpēt. Reizēm, kad ieēdu ābolu, visa rīkle deg. Kā būtu kāds rīvējis mani no iekšas. Bet rīvējusi biju tikai es pati.
Kaut kādi rezultāti jau bija, svars nedaudz nokritās, bet minimāli. Es darīju vairāk sev pāri nekā guvu.
Tad decembrī izlēmu pārtraukt ēšanu kā tādu. Man apnika puvušu zobu smaka mutē. Man apnika atkarība no bulīmijas.
Un man izdevās! Es pirmo reizi dzīvē ēdu tik maz, un tik kontrolēti. Tas ilga kādas sešas dienas. Es zaudēju piecus kilogramus. Bet ar to nepietika.
Diemžēl, mans ķermenis nespēja vairāk to izturēt. Viņš pieprasīja ēst, ēst, ēst! Tas bija tīri paredzami, ka atkal radās pārēšanās lēkmes pēc ēdienreizēm. Svieka, bulīmija! Līdz ziemassvētkiem attīstīju savu ēstgribu tik tālu, ka ziemassvētku dienā pirms svinīgajām vakariņām paspēju pārēsties gan brokastīs, gan uzkodās, gan pusdienās.
Janvārī kaut kas bija mainījies. Es mēnesi nebiju uzvedusies bulīmiski. Es sāku justies pašpārliecināti. Man vienmēr bija patikuši svaigi augļi un dārzeņi - es sāku tik pat kā pārtikt tikai no viņiem. Pusdienās un Brokastīs. Bez uzkodām. Vakariņas bija kopistiskas. Es jutos fantastiski. Es daudz kustējos, un notievēju ne tikai pēc svariem, bet vizuāli. Visi mani komplimentēja.
Tad kaut kas nogāja greizi. Es neticēju, ka tā būs. Man iedeva konfektes, un man gandrīz palika slikti no tām. Mans ķermenis bija pieradis mēnesi uzņemt tikai nepārstrādātu pārtiku. Divas dienas vēlāk, es pārēdos pirms svētkiem. Es centos sev ieskaidrot, ka viss būs kārtībā - ka tas ir tikai sīkums, un nekas nespēj sabojāt manu laimi un stabilo pašsajūtu. Ka tulīt būsu atpakaļ ritmā.
Jā, tas bija ritms, bet ne jau tas pareizais. Es jūtu, kā visas manas miesas briest. Pluss divi kilo divās dienās. Tad vēl ceturtajā, sestajā. Sveicināta bulīmija. Man uzreiz zuda jebkāda vēlme izklaidēt sevi vai likt sev strādāt. Es kļuvu kašķīga, neciešama, histēriska. Es nezināju, ko darīt. Es aizvien nezinu, ko darīt. Viss nav kārtībā. Lai arī kā es censtos, situācijas pašas sevi diktē, un es netieku atpakaļ uz pareizā ceļa. Es biju tik laimīga... Un tagad nespēju vispār priecāties, jo man nav izejas. Man censties par to nedomāt? Muļķības! Kā es varu nedomāt par to, kas man sāp tik daudzus gadus? Es nespēju būt vienaldzīga. Atliek vienīgi kaut ko izdarīt, lai sevi līdzsvarotu, lai būtu miers. Lai būtu miers.. un, kad ir tik stiprs nemiers, es nespēju neko vairāk, kā vien sēdēt stūrī tumsā un raudāt, raudāt par neizpildītajiem pienākumiem, par neizdevušos dzīvi un stulbumu, ka nevaru vienkārši piecelties un iet vingrot. Jā, esmu tizla.