budža domēnu vācelīte

your hair was long when we first met

man patīk sevi mocīt. klausīties mūziku un atcerēties visu to jaukā un skaistā lērumu. zini, es patiešām domāju, ka mēs apprecēsimies. es patiešām tā domāju.
bet kur lai es to visu tagad lieku? pār sētu mēslainē ir netīrā veļa, bet kur, kur lai es lieku to unikālo, balto un brīnišķīgo? kaulu smadzenes aizdirstas ar šodienu, bet tā daļa mana jebkā tic labajam un atceras.

I can't live with or without you

es teicu - ja man būtu viena vēlēšanās, es vēlētos, lai Tev ļoti, ļoti, ļoti sāp. nu neizturami.

ooooo, Sāremā lapsiņai bija nu tik dievīga astīte, ka gribējās to nogriezt un pašu lapsiņu nospiest!!!!!!!! bet vispār tas brauciens bija tik stilīgs. atpūta. skaista atpūta. un gulbju ģimene man uzbruka šņākdama. bija daudz mierīgu miera domu. kā senāk, kad bija foršiņi.
es atkal braukšu uz Siguldu paziedot savas kājas. es to gaidu kā jauku pasākummu, un man tas patīk! un vispār man ļoti patīk šis rudens, jo tas ir vizuāli skaists. a citādi patīk? jā un nē.
bet Gintu vajadzētu nopērt par to, ka viņš ir.

ja Tu atklāj, ka esi iekļuvis bedrē, - beidz rakt!
:D

if you do what you've always done, you'll get what you've always got

nespēju vien nobrīnīties par sevi. izrādās man vajadzēja tikai aiziet uz klubu, kurā man īpaši nepatika, padzert kkādus tur vājprāta kokteiļus, kas man tā ar dievu uz pusēm, pagorīties bīta neritmā, aiziet gulēt no rīta un neizgulēties, lai es justos pilnvērtīga. nē, līdzvērtīga "sava vecuma jauniešiem". lai nomierinātu savu trauksmi, ka man nav tā, kā citi stāsta par studenta dzīvi. nožēlojami, ja tā skaidrā padomā.
bet nekas. es atkopšos Trikātā. Tu jautāji, kas man ir ar to Trikātu - es tur atkal varu sevi savākt. pazaudēt pilnībā, bet ar garantiju. tur var nomierināt saduļķotos ūdeņus.
bet es tik un tā jūtos veca starp jauniešiem. viņi visu laiku gvelž, un, kas pats galvenais, dara to bez jēgas! tad gribās vecos labos laikus, kad nēsāju cirvi somiņā. un mūslaiku meitenes man vispār besī ārā. kā jau teicu - mazs pimpītis, bet tēlo lielu čibriku.
tomēr par Kārli - cik stilīgi parunāt par savu "jaunību" :) kakas un nazis :D
nenormāli nāk miegs, bet darbā vēl 3 stundeņi jānovelk, spēlējot Šanhajas dinastiju... glābiet!

un atkal sākas jauns mācību gads. tā gribās uz skolu, ka dvēselīte raud. bet jākačā uz augstskolu. vellos. avrila te bļaustās un es domāju - vellos, cik dzīvē viss ir relatīvs. nez kāds būs mans trešais kurss, ko? atbilde būs jāiepostē pēc 1.semestra beigām. bet tāda aizdoma, ka būs lielas lietas...
mīlu mammu un brāli, kas vēl joprojām iet uz skolu parasto:) un mani šorīt sakoda sesks - tas nozīmē, ka diena būs veiksmīga! vēl uz klaviatūras normāli ir uzkakājusi muša. ko tas, nez, nozīmē? tas nozīmē, ka būšu laimīga!

Māra Āriņa, vai Tu maz zini, cik daudz man ir jāpateicas Tev par dažādām noskaņām, ko radīji mūsu agrākajā kopīgajā istabā, un kuras es tagad tik krasi un dziļi jūtu?! Tu iepazīstināji mani ar Regīnu S. Tu devi man to vidi, kurā es gaidīju, degu un kusu. Kurā mēs, tie mēs, bijām vienoti. Vidi, kura man toreiz bija pagaidu krātiņš, vietu, kur uzņemt lidojumu, kur gatavoties, lai atkal atsāktos. Es visu atceros tā, it kā tepat – aiz muguras tas man stāvētu. Aizkari, sarkanie aizkari, kas tikai nedaudz piesedza ceļu no Rīgas, eglīšu lampiņas, kas piedalījās manos sapņos un solidarizējās ar mani brīžos, kad nepielūdzami tuvojās rīts, bet mans mājas darbs bija tikai pusē. Mūžam degošās sveces. Kūpošie vīraki un Tavs teiciens „tā esmu tikai es”. Man patika tur atnākt un apzināties, ka man te ir tikai jāuzturas pāris vakari un tad es skriešu, metīšos pie Tevis pa galvu, pa kaklu!!! Tā istaba iemiesoja manas ilgas pēc Tevis.
Tagad tur vairs nedzīvo neviena no mums. Ak, cik gan daudz tādai viena kopmītņu istabiņai nav jāpiedzīvo. Kādi likteņi, satikšanās un šķiršanās. Un arī mans un Tavs tuvums.

rit augusta pēdējās dienas. pārējās augusta, kā arī jūlija un jūnija dienas pavadītas darbā. bē, bē, bē. nav sajūtas, ka bijusi vasara. jāstrādā par skolotāju!

uz skolu ne gribas, ne negribas. kaut kas tur būs stilīgi, kaut kas nebūs (pavisam noteikti - gada projekts).

vēl es sapratu, ka man patīk rudens. patīk tuntulēties un rūpēties, lai būtu silti. patīk siltināt un sakārtot. kaut kāda romantika man ir tajā rudenī. augusta beigas jau man saistās ar rudeni un ir tā, kā Viļa Senču aicinājumā - gribas norauties no ķēdes/tagadnes un skriet atpakaļ. vispār varētu palasīt Vili (dot atvaļinājumu Dž.K.).

šodien paliek 2 gadi, kopš pie mums dzīvo Princese Guste! tik stilīgi, ja tā padomā:) es mīlu to mazo, balto desiņu:* vispār daudzkam paliek 2 gadi, arī ja tā padomā.

dijāna bija pie manis. tas bija stilīgi. kā ievilkt plaušās gaisu pēc ilgas uzturēšanās zem ūdens. jā, jā, tik daudz man tas nozīmē. un es neteikšu atkal, ka gribās uz skolu. aizdomas, ka tā nav labi - visu laiku ar skatu pār plecu.

bet dijāna ir stilīga. un citādāka (savādāka viņa ir bijusi vienmēr, to nav vērts rakstīt:D ). viņa vairs nevelk meža cirtēju kreklus un pelēki-sārti-balti strīpotās bikses. viņai ir cits - pilsētas stils. lauķi palika laukos. bet gan jau ka es tāpat kādreiz ar viņu aiziešu uz diseni slaucēju-gotu tērpos (ar čehovu uz muguras vēnas pagraizīt:D ). un vēl dijāna uzvedās kā pieaugušais. un vispār - man laikam prieks, ka saldpupa ir prom. tas nebūtu labu galu ņēmis. tagad dijāna ir liela.

es sev, sākot ar rītdienu, uztaisīšu atvaļinājumu. vēl man ir jauna dienasgrāmata (gandrīz nomiru, kamēr sataisīju). jaunas drēbes gan vairs negribās pirkt - nepaspēju visas un visādās kombinācijās uzvilkt.

kāda pašlaik ir lielākā traģēdija dzīvītē- tā pati jau laikam. un vēl tas, ka Valdis (40 gadīgs priekšnieks) man stāsta, kā viņu baidījuši milzīgi zirnekļi, ejot pirtī :D

"if you want to be someone else, change your mind"

pēdējā laikā pārsteidzoši un neierasti bieži ir bijuši notikumi, kas likuši tik ļoti un tik patiesi pasmaidīt, kas sejas muskuļi ir nesprašanā no piepūles, no kuras jau bija atraduši. un arī smējusies esmu. pavisam maz Tevis dēļ, bet tomēr.

es ļoti ceru, ka tie ir pelni, kas kustās.

par citu tēmu - Sirmais stāstīja: es sūdzos vācietim, cik Tev skaisti kalni, skaisti skati, var vērot, kā saule uzkāpj kalnā u.c. bet vācietis man atbild - savukārt Tev ir horizonts.
tas bija diezgan modinoši - kā ar bomi pa pieri.

es paarlasu Imanta dzejoljus, un naak nenormaals raudiens. taapeec, ka ikviens no tiem ir veltits Gintam. nee, nu taa jau patiesiibaa nebija. es vienkaarshi izrakstiiju tos dzejoljus no Imanta miilestiibas vaarsmu kraajumiem, kas man patika vislabaak, kas saistiijaas ar manu Iedomu Princi vai arii ar miilestiibas naidu un sirdsdeestiem. bet nu ikviens no dzejoljiem ir par mani un Gintu, par Gintu, par mani, par mani pret vinju un otraadaak. un taa kaa Gints ir cuuka, tad man naak milzu raudiens, ka viss, viss nelaagais ir par mums. es juutos tik nenormaali suudiigi. tik maza, maza un neaizsargaata. un tik bezgaliigi stulba, ka atkal naka raudiens. manupraat, nav vairs ilgi jaagaida, liidz mees teiksim "chavinjas, sauljuk". un tad es peec sirds patikas vareeshu vinjam veltiit Vizmas dzejoli un visus citus arii.
un atkal pienaaks tas briidis, kad man buus nepiecieshama Kaspara Glaaze uudens. kad tie vaardi buus zaales, kad tie vaardi buus ziede un jaanjtaarpinja spiidiigais dupsis tumsaa. kad dienu vareeshu saakt, tikai noklausoties Kaspara pesimistiskajaa uzmundrinaajumaa. ak (nevaru bez "ak"), nespeeju vien sagaidiit savas nozheelojamiibas kulminaaciju.

un zini, Lelde, visvairaak man besii tas, ka nav taa, kaa es gribu. ka dziiviite ir nodomaajusi mani piesmiet tieshi shajaa jomaa. un ka tieshi shii ir taa joma, kur esmu bezpaliidziiga, pesimistiska un vaarga; ne taa kaa citos ikdienas suudos no kuriem citi varbuut mirst vai nost. lai gan, ja taa padomaa, es vispaar caurmeeraa visur esmu nolaidusies un iestigusi vaarguliibaa.

un veel man besii tas, ka es speeju tik mieriigi runaat par savaam ligaam un kaiteem, it kaa tas mani pashu neskartu. it kaa viena Lelde buutu taa, kas ir, bet otra - no malas veerotaaja. zini, kaapeec man tas nepatiik? taapeec, ka tad, ja cilveeks visu savu beedu un kaites var atklaati izstaastiit, tad neviens vinjam nenotic un neviens vinju nezheelo. bet man gribas, lai mani panjemtu kleepii un nosleeptu.

tas ir tik stulbi: rakstiit te savas gaudas un peectam taas lasiit. un iedomaaties, ka vien pati speeju saprast, kaada ir starpiiba starp sheit redzamo un realitaatee juutamo.

man ljoti zheel sevis un savu gadu.

man nevajag draugus. ārprāts, kā vajag!!! bet es nevienu negribu. man visi besī! viņi ir tik stulbi. viņi ķiķina, smaida, jokojās, ak dievs, kā man riebjās jociņi spociņi. un man riebjās foršās patusēšanas, meiteņu rūpes vienai par otru, pagaidīšana, vietas aizņemšana, kopā iešana, ēšana, lūpu krāsošana, īsziņu rakstīšana, čukstēšana un, un, un...!!!!

ko tas nozīmē?
katrā ziņā tas man liek domāt par sevi vēl sliktāk.
es visu laiku domāju par sevi slikti. un paliek arvien sliktāk. un diemžēl neviens mani nepažēlo:(

ak tu mūžs, kā pietrūkst Ziedoņ Imanta ciniskās, trāpīgās un grēcīgās dzejas. es gribu pasmīnēt bārdā un griezt pirkstu kauliņus pret apmestu sienu, bet spēt būt dzīva pret emocijām, kas ir manī un visapkārt. nereaģēt apātiski. kontrolēt.
man ir bail no šī brīža. un diemžēl laikam tikai es viena saprotu, ko tas nozīmē un ko tas nozīmē man.
gribu, lai Milzīte man dzied dziesmas savā sirēnas balsī. un lai neviens neskatās, un es beidzot varu brīvi un skumji raudāt.

"es gribu varēt, nevis - gribēt."

ar to arī viss sākas un jāsāk.
peļķes, kurā attīstos, malas ir sasniegtas, un pamazām (patiesībā - strauji, mļe) sāku apjaust cik gan ļoti paštaisni un pašpietiekami, un pašapmierināti esmu bijusi. ļoti daudz maināmu lietu manī. un ļoti nespēju to, jo apkārt, starp visiem citiem radījumiem, vienmēr diemžēl ir bijuši ļoti vājāki un neprasmīgāki cilvēki, kuriem es esmu bijusi paraugs, etalons, piemērs utt., lai attīstītu sevi. taču man, diemžēl pavisam ļoti, viņu apjausma, ka vajadzētu mainīties, nav palīdzējusi. nožēloju viņus, cerēju par viņiem un viss. karoče - no viņiem man labums neatlēca. tik vien kā apliecināsanās.
un tie stiprākie bija par stipru, lai stāstītu man savu postu un sāpi. tie stiprie bija par stipru, lai es spētu salīdzināt viņus ar sevi, un pat domās neatļāvos sevi iedomāties viņu vietā.
tagad man ir jāstrādā ar sevi.
bet, bļin, visiem ir po par to! kā jūs uzdrošinaties negaudot man līdzi, nepaijāt, nelolot, nemīļot un nepalīdzēt? a, kropļi?
tā, lūk, mana pašapmierinātība ārdās. kad es eju pa nolapītu Rīgas trotuāru, nelaimīga un caur cauri izsamisusi, tad neviens nejēdzīgs pretimnācējs, lai arī cik noskrandis un par mani zemāks būdams, ij nepaskatās uz mani un, man par prieku, sāpēs par manām sapēm nesaviebjas! kā viņi tā drīkst?! mana pasaulīte tacu ir tik plaša, kapec viņus tā neskar?!
saki, egoisms?
ej ratā! mani neinteresē diagonoze. dirsā ir ar tagadni un es netieku ar sevi galā. varbūt man sevi pazemot līdz galam? darīt sev šausmīgi pāri? lai pati ievainotu savu pašlepnumu, kas varētu būt ļoti sapīgi... varbūt, ja būšu bijusi dibenā, varēsu mierīgi un ar novērtēšanu mērot ceļu augšup.
bet tas viss ir tik pretīgi.
kur es tāda esmu tagad radusies? gribu atpakaļ laimīgajā saules stūrītī un laimes upē. peldēt, peldēt, peldēt. vai tiešām, pat ja ļoti, ļoti vēlas, nav iespējams nokļūt vēlreiz pagātnē?

es tik sapņoju. Gints teica - vairāk realitātes sajūtas. es sapņoju par nereāliem risinājumiem un palīgiem. bet dirsā ir. neviens burvis vai viedais palīgs pagaidām nav devis ziņu. viss ir izvedis laukā (no besīt ārā). laimes trūkums organismā.
turklāt Rīga mani konkrēti nobeigs. atšifrējums Rīgai - darbs pie datora netīkamā vietā un kompānijā visu darbadienu saulainākajā, siltākajā, vasarīgākajā un rīcībspējīgākaja laikā, neatpūšanās, neizgulēšanās, kultūras trūkums, hobiju trūkums, māju trūkums.

piedodiet man visi gudrie. lūdzu, lūdzu. es zinu, ka es neprotu novērtēt to, kas man ir. bet, būsim atklāti, to es spēšu tikai tad, kad man tā vairs nebūs.
varbūt man vajag mācību?

ne, nē, nē!

tā vien liekas, ka mīļākā diennakts daļa man ir vēlie vakari - kad jau ir tumšs, bet kad vēl miegs nenāk. tad gan vizuālais noformējums, gan garīgais stāvoklis ir ideālā kondīcijā, lai burtu drāmu un žēlotu sevi. esmu pārņemta ar to! ir tik mīlīgi un lata romāniski skaisti paraudāt skaistā, ar romantisku gaismiņu izgaismotā vietā. un tad pašai sevis paliek tik žēl, ka atkal var paraudāt! un tad atkal var raudāt par to, ka vispār raudu.
tiešām pārsteidzoši, ka tāda es esmu.
zaļumu un košumkrūmu apmale pie nožēlojamas mistkastes Vidzīša priekšā. pirmais soliņš pa kreisi pie pimpīša strūklakas, tuvākais celiņš Maija parkā pie autobusa pieturas, iela pie tās pašas pieturas, Velnēna māja viennozīmīgi, pils parka kāpņu augšējais skatu laukumiņš, celiņš gar baznīcu, smilšu laukums, ak, smilšu laukums, mazais sūda laukumiņš pie vājprātīgās laimētavas pie perona, DACVĢ, "Cēsu klēts" priekša, celiņš gar 2.videni un universālveikala priekša, ak, universālveikala priekša - tās vietas taču neko nestāsta! klusē, nolādēts!
un es atkal sevi žēloju.
nožēlojami, nožēlojami, nožēlojami. es kaunos par sevi.
piedod, es.

cenšos ierakties darbīnos. kustēties, kustēties, kustēties.
ar tādu prieku mazgāju traukus! zašebis!
kkādi nenormālie visdažādāko jūtu plūdi, ij attapties nevar, kur nu vēl saprasties ar sevi! tā kā zemestrīce peļķē.
tikai tagad, šķiet, sāku apjaust, ka viss, viss (ko nu vien vārds "viss" spēj sevī ietvert) vēl priekšā un ka es tomēr neesmu nedz Izredzētā (atvaino, Zirnīt!), nedz Laimdota (piedod vēlreiz!).


šķiet, humoristisks paskats uz situāciju nav mana recepte:(


tas ir vnk kkas šasumīgs, kā cilvēks pret cilvēku izturas pasaulītē. un vēl šausmīgāk ir tas, cik mazākais kripatiņš spēj būt nozīmīgs, svarīgs un izšķirošs.
saudzēsim viens otru!

nu bet nopietni!!!

tāda skaudība rodas, skatot laimīgo laimīgas bildes.
tik žēls miuuuuuu.
kaut kāds nejēdzīgs līkums man. nevaru saprast, vajag vai nevajag. un mani pieviļ visas manas (sa)jūtas uz kurām, man domāt, esmu balstījusies un, no kurām izejot, esmu veidojusi savus priekšstatus, dzīvīti un debīlās pārliecības.
nu kā es tomēr esmu bijusi tik tizla!!! un tik nepareiza! āksts kkāds! mazais joks, bļe!
Tu mani atbalsti vai nē? un, kas vēl svarīgāk, man vajag Tavu atbalstu vai nē?
es pati nespēju sevi pārsteigt, cik dramatiska un drāmu griboša esmu izaugusi! kāds absurds stulbums, kāda nožēlojamība! ne man šitais viss ir kāds lata romāns, ne kā! bet, kā izrādās, uz to emsu gājusi. stulbā es! kkāda debīla, pašnepietiekama un izcili sekla literāte. stulbā Zvaigzne, bļe!
pašas dzīvīte kā kkāda nožēlojami sekla un smirdīga peļķe, laikam tāpēc esmu ķērusi personības un kā debīla muša lipusi klāt ievērojamiem cilvēkiem.
vai tiešām?
Dzelzs priekškars.

liekas, ka sveru nulle kilogramus. prātnieciski. taču reāli, protams, tā nav. bet, prātnieciski klausoties, ir, ko brīnīties ik reizi, kad speru soli, vai kkam pieskaros - nulle kilo rezultējas čīkstoņā, krakšņos, šļūcienā u.tml.
vnk atkal saasināta un pārlieku pievērsta uzmanība. viss sasprindzināts un sasprindzis.
es nespēju noticēt tam, ka nav iespējams izmainīt notikumus. pat tad, ja tas ir tik ļoti, ļoti svarīgi un nepieciešami pat eksistencei?!
man ir nēēēēēnormāli bail no sevis. viss mani vairs nekrata. pilnīga vienaldzība. cik skumji.
es šeit nepieskaros viducim un sāpīgākajam.
es pievēršos lūgšanām un sāku ticēt, ka dzīvīte mani tomēr nežēlos un bez izņēmuma cirtīs.

jauna dziivesvieta jauna shtaate jauns garstaavoklis un jaunas sajuutas
jauni pashi
taaa-aaada misteerija un vilinaajums
bauda milziiga un piiraags liels cirst zobus un cirst
labsajuutaa peldu
ir tik lieliski dziivot!!!
un var - var ar savu dziivi dariit, ko grib:)

o la laaa!
dziive un es nebeidzam paarsteigt!
afekta staavoklji reaali tressii!
hektolitri veemeklju un mielju.
ir jaatiek ar sevi galaa un viss!
kaut vai aiz matiem jaaizvelk.

Jaunaa gada apnjemshanaas!