budža domēnu vācelīte

man nevajag draugus. ārprāts, kā vajag!!! bet es nevienu negribu. man visi besī! viņi ir tik stulbi. viņi ķiķina, smaida, jokojās, ak dievs, kā man riebjās jociņi spociņi. un man riebjās foršās patusēšanas, meiteņu rūpes vienai par otru, pagaidīšana, vietas aizņemšana, kopā iešana, ēšana, lūpu krāsošana, īsziņu rakstīšana, čukstēšana un, un, un...!!!!

ko tas nozīmē?
katrā ziņā tas man liek domāt par sevi vēl sliktāk.
es visu laiku domāju par sevi slikti. un paliek arvien sliktāk. un diemžēl neviens mani nepažēlo:(