To man kādreiz jāpasaka Mārai
Māra Āriņa, vai Tu maz zini, cik daudz man ir jāpateicas Tev par dažādām noskaņām, ko radīji mūsu agrākajā kopīgajā istabā, un kuras es tagad tik krasi un dziļi jūtu?! Tu iepazīstināji mani ar Regīnu S. Tu devi man to vidi, kurā es gaidīju, degu un kusu. Kurā mēs, tie mēs, bijām vienoti. Vidi, kura man toreiz bija pagaidu krātiņš, vietu, kur uzņemt lidojumu, kur gatavoties, lai atkal atsāktos. Es visu atceros tā, it kā tepat – aiz muguras tas man stāvētu. Aizkari, sarkanie aizkari, kas tikai nedaudz piesedza ceļu no Rīgas, eglīšu lampiņas, kas piedalījās manos sapņos un solidarizējās ar mani brīžos, kad nepielūdzami tuvojās rīts, bet mans mājas darbs bija tikai pusē. Mūžam degošās sveces. Kūpošie vīraki un Tavs teiciens „tā esmu tikai es”. Man patika tur atnākt un apzināties, ka man te ir tikai jāuzturas pāris vakari un tad es skriešu, metīšos pie Tevis pa galvu, pa kaklu!!! Tā istaba iemiesoja manas ilgas pēc Tevis.
Tagad tur vairs nedzīvo neviena no mums. Ak, cik gan daudz tādai viena kopmītņu istabiņai nav jāpiedzīvo. Kādi likteņi, satikšanās un šķiršanās. Un arī mans un Tavs tuvums.
Tagad tur vairs nedzīvo neviena no mums. Ak, cik gan daudz tādai viena kopmītņu istabiņai nav jāpiedzīvo. Kādi likteņi, satikšanās un šķiršanās. Un arī mans un Tavs tuvums.