budža domēnu vācelīte

ak tu mūžs, kā pietrūkst Ziedoņ Imanta ciniskās, trāpīgās un grēcīgās dzejas. es gribu pasmīnēt bārdā un griezt pirkstu kauliņus pret apmestu sienu, bet spēt būt dzīva pret emocijām, kas ir manī un visapkārt. nereaģēt apātiski. kontrolēt.
man ir bail no šī brīža. un diemžēl laikam tikai es viena saprotu, ko tas nozīmē un ko tas nozīmē man.
gribu, lai Milzīte man dzied dziesmas savā sirēnas balsī. un lai neviens neskatās, un es beidzot varu brīvi un skumji raudāt.