budža domēnu vācelīte

iedur balonam un palaid gaisu ārā. sāpīgs dūriens būs un ir, bet mazāks spiediens arī ir labi.
auch! fak! suka!

vakar man arī teica - we were not meant to be, we j u s t h a p p e n e d.
un tas ceļš - no-līdz (vai turp-atpakaļ) - tas mani vienkārši galina. jā, arī turpceļš. tūkstoš un viena doma un sajūta izplosās cauri.
traks laiks, traks laiks, Lelde.

we were not meant to be, we just happened.
tā smarža mani ievaino, tiešām. bet es speciāli sevi vainoju. katru reizi, katru reizi vēders ieraujas, plaušām izplešoties. bet ko es tur varu darīt? ko ES tur varu darīt?
es gribu piedzīvot pirmo un pēdējo nakti. gribu gavilēt un ālēties, gribu mirt no sāpēm un atdzimt no pelniem. gribu uzsūkt jebko, kas saistīts. uzsūkt un ieslēgt slepenā somā, kabatā galvā un ne sirdī, ko vēlāk nekad nevērt vaļā. ko saglabāt kā šī unikālā gada notikumu, kas aktuāls un domāts tikai tagad, tikai šim laikam.
un atkal tā smarža. manas krūtis, elpā cilājoties, to iekustina. tad tā ievibrē džemperī, gaisā, nāsīs un manī. un es tur neko nevaru darīt. vairs neko. vairs neko.

esmu pilna sevis postosha speeka. man ir reaali bail, cik taa ir daudz un cik tas varens.
atslegas vaardi - malibu, sviesta cepumi, vilhelmiines un lapsa.
svilst pakalja!!!!!!!!!

you will make films
I will make you happy

Tas viss notika tik pēkšņi un tik negaidīti, ka es patiešām tam nebiju gatava! Es pēkšņi smaidīju iekšēji un biju tīiiiiik nobijusies kā pirms angļu valodas eksāmena!
:)

"mīlestība ir miers, kas baro, un nemiers, kas posta" (Raivo Hesse)

jā, to es gribētu šorīt te ielikt. lai saglabājas, lai parāda šodien, kā es jūtos par to.

un atkal - interesanti, interesanti, tas viss ir interesanti. es sevi nesaprotu un laikam arī nepazīstu. bet es lūdzu Dievu un zinu, ka viņš man palīdzēs.
jo, kā jau šodien iedomājos, varbūt šis viss man ir dots tāpeč, lai es saprastu, ka man tas nemaz nav vajadzīgs. bet Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. varbūt man ir cits uzdevums. un es tagad esmu ceļā uz to.

I could just grab your hand (ha,ha!) and squeeze it nasty. un tad maigi noglāstīt Tavu vaigu pretēji rugāju augšanas virzienam.
Interesanti, interesanti, tas viss ir ļoti interesanti.
Vai arī Fox. Bet kaut kas mani tur atbaida.

man liekas, ka - ja Tu teiksi "lec!", es lekšu. bet par smēķēšanu gan es nevaru apsolīt.

cik briesmīgi ir būt vienai. kombinācijā vienai fiziski ar vienai ar sevi.
kas es tagad katru dienu raudāšu?

man jāsaņemas un jāsaprot, ka man dorši vien ir uzlikts kāds nejauks paŗbaudījums. lai redzētu, cik tālu es stiepjos, cik ilgi es varēšu, vai es pratīšu noturēt sevi vietā, vai es nesabrukšu.

tikai domājot, ka kāds mani testē un mēģinot šim kādam parādīt, to, kāda es neemsu, es varu saņemties un būt.

bet tā tomēr ir asaru un ciešanu cena.

ārprāts, kur es šitāda likšos un kuram mani šitādu vajadzēs?

omg, ir tiiiiik grrūūūūūūūti!!!!! es tik ļoti nevaru saņemties, ka vairāk nav iespējams! tas darbs liekas tīīīīk bezjēdzīgs, bezformīgs un man pilnīgi nepaceļams. kaut kāds pilnīgs izmisums.

un tas viss paralēli esošajiem notikumiem, kas neveicinu spēciņu vairošanos. ā, un skan glāze ūdens un es atceros, kā reiz pie šīs dziesmas zvērēju sev,ka nepievilšu savu bērnības bildi un Lelde tajā. aj, aj, aj,,,

esmu iemesta pilnībā vidē, kas ir tālu no manas ierastās komforta zonas. visu laiku ir cīņa ar sevi. tikai nez kāpēc man vienmēr liekas, ka es šajās cīņas gala beigās esmu zaudētāja nevis ieguvēja. viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. ja vien pa to laiku tieši pretēji - ne degradē. mani atrašanās ārpus ierastās komforta zonas moka. jauna vieta. nav ierasto lietu. nav ierasto cilvēku. nav, kam pasūdzēties visu laiku dzīvajā. pašai viss jādara. nav neviena, kas palīdz, pavelk, pastumj.

es esmu tik nespējīgs un vājš cilvēks! es nekad neko nevarēšu sasniegt. tiešām, tiešām. tā nav vēnu graizīšana. man vienkārši, pavisam vienkārši nav nekādu mērķu un gribas. es nezinu, ko es gribu darīt. mani nekas tā neaizrauj, ka varētu par to iedegties, veltīt tam laiku un speku, negulēt tā dēļ kādu nakti. tas ir tik briesmīgi. proti, ir briesmīgi apzināties, ka tas viss ir tā, kā tas ir, bet par to īpaši neuztraukties. nepaņemt un neapņemties - tā, no šī brīža visu mainu! man nekam tādam nav spēka.

un vēl tam visam paralēli nespēju samierināties ar filmu he is just not that into you dzīvē. cik briesmīgi kaila patiesība. un cik briesmīgi, ka par mani. bet es taču to negribēju un es taču to pavisam negaidīju! nav īsti godīgi. vai arī ir? varbūt vajadzēja citāda veida ciešanas. nevis par to, ka Tu neietekmē to, ko tu vari ietekmēt, bet gan par to, ka Tu nevari ietekmēt to, ko Tu gribētu ietekmēt.

ā, ā un ā. es vienkārši nevaru. man nav miera! tas ir kā senos laikos! tikai tā starpība, ka starpība ir.. ai, daudzi gadi! šausmas, šausmas, šausmas.

un visa tā mūsu vēsture! man nav tik daudz vietas uz cietā diska, lai visu saglabātu. bet atlasīt es nespēju neko! labi, spēju, bet laikam tikai sliktās lietas! vai arī kkas varbūt ir mainījies šajā ziņā?

un kas ir tas pats trakākais - man nav nevienas neitrālas un neiesaistītas personas, kura mani nepazītu, bet kurai es uzticētos un kura gribētu klausīties, un kurai es gribētu pastāstit. pastāstīt par sevi. esošā 0.9 persona te galīgi neder.

bet vispār - cik dīvaini. tam visam cauri vijās tāds (patiesībā nepatīkams. nepatīkams, jo aizdomīgs) miers.

un viss, viss šitais kopā! nu kā lai viens pesimistiski negatīvs vēzis to visu pārdzīvo?!

Es sapnī pieredzēju lielāko Maigumu ever. Kaut kas vienkārši, nē - ļoti sarežģīti patiesībā! Tas nav aprakstāms. Es zinu, ka man jautāja, ko Tu vēl gribi. Es teicu - neko, man viss ir. Es vēl joprojām nevaru attapties... Man viss bija un bija tik labi. Ar tādu Maigumu es tiku apskauta.

Ooo, Tu, stulbā piepe. Tu es tik nodevīga, pat neko mna nesolījusi! Un tas besī vis, vis, visvairāk. Es nemaz nesaprotu, kas ir tāds īpašs ar Tevi, piepe, bļe. Audz kā tāds liekēdis sūds savā vidē. Un kāda man gar Tevi daļa, piepe? Tas ir tas besīgākais, man vienkārši besī, ka Tu esi. Tu man traucē.

nu re. aizsūtīju iesniegumu par dzīvošanu A ielas kopmītnēs.
kāds tukšums un bailes. un tāds tīrradnis - skumjas.

un tajā pašā laikā - cik labi ir būt mājās. cik labi ir būt ar savu ģimeni. cik labi ir iet uz dārzu. cik labi ir palīdzēt vecākiem, vecaimammai, vecamtetam. cik labi ir, ka viņi man visi ir.

kaut man nepietrūktu spēka.

es biju Tumsas koncertā. domāju, ka nožēlošu, bet nenožēloju. pirmo reizi stāvēju uzreiz pie skatuves un tik tuvu redzēju Mārtiņu. un tas, kas bija visvērtīgākais, - redzēt, cik ne-normāli pozitīvi viņš ir uzlādēts. pilnīgi viss viņa ķermenis no pāri plūstošās enerģijas un uzstāšanās prieka vibrēja. un tas smaids - tik ļoti patiess. sapratu, cik daudz skatuves māksliniekiem nozīmē dudzgalvains pūlis, kura galvas ir pavērstas Tavā virzienā un acis seko Tavām kustībām. Mārtiņš malacis! vispār daudzi malači. un daudzus varēja apskatīt tuvāk nekā pat vajadzētu (devil) un Mūza malači. forši draugus atkal sastapt un saprast, ka tik ļoti daudz, cik esmu iedomājusies, viss nemaz nemainās.
es nespēju noticēt Lauriņas vēderam. nu nespēju! tā vien liekas, ka esmu piekrāpta, jo laikam jau manī kaut kādā mistiskā veidā ir iesaldēta 12.klases sajūta un līdz ar to nepieciešamība zināt, kas nekas nemainās ne ar vienu. bet mainās jau! man ir tik ļoti bail par Lauriņu. un viņas vietā man būtu vēl 100 reizes vairāk baiļu.
kaut kas drausmīgs notiek ar mani.
es esmu tīīīīk bailīga. es drīzāk izdarīšu visu citu, nevis atvēršu muti. turklāt ar mutes atvēršanu jau vien nepietiek. ir jāizdod arī artikulētas skaņas.
mani sapņi mani nobeigs.

kad man apnīk es paņemu seskus un uzdejoju: labākā mūzika, viens vienā, otrs otrā rokā kā mazas, spalvainas desiņas, un lecu pa istabu riņķī vien, riņķī vien. sākumā zaķīši spirinās, bet tad nolemtībā uzliek savus mazos haizivju purniņus man uz pleciem un nolemtībā kratās tālāk dejā. tas tā veldzē. mani, protams.
kad apnīk, es pievēršos sīkumiem, paralēli ieklausoties savos sirdspuktos, un sajūtos labi. sīkās lietiņas tā cenšas mani uzrunāt un iepriecināt, es tikai nepamanu viņas.
kad apnīk, tad daru savām rociņām. šodien uzcepu sen necepto kūku. un, arī lasot "galds Aleksandram", sapratu, ka man mājā būs liela, mīlīga un ērta virtuve, lai varētu izpausties, lai varētu eksperimentēt un taisīt gardumus saviem mīļajiem.
kad jau apnika, tad gāju viena pa ielu un biju sajūsmā! pati sev noteicēja. tā ir laba sajūta. klausījos "Septiņus sapņus" un biju sajūsmā. bet to jau es teicu.

kāpēc mani tā pievelk pagātne, ja arī šodienā nav slikti?

es piekrītu - Valmiera iesūkā. salīdzinājumā ar Cēsīm tik ļoti, ka vairāk nevar. dvesu un pūtu, staigādama pa pilsētu, - tik sen nebiju bijusi Cēsītēs. vnk hujova, kādas sajūtas met atpakaļ. dažbrīd pat likās, ka valdziņš noiris - es tūliņ aiz tā stūra pārādīšos; tūliņ mani draugi nāks pretī; tūliņ būs jau kkas bijis.

kāpēc ir tā pretīgā sajūta, ka tik labi kā agrāk, vairs nebūs nekad?

esmu pati savās sprukās.
noteikti gribēju pateikt, ka "Indrāni" ir stilīgākais ekranizējums ever. tādu raudu aizturēšanas mākslu man nav nācies likt lietā. bet dvēselīte tā paraudāja, ka prieks:) ja būs nauda, Lelde, aizej vēl! vispār - man ir jāpaspēj vēl ļoti daudz kas noskatīties pirms prombraukšanas.
es izlēmu, ka rīkošu ballīti uz savu vārda dienu. un saaicināšu visādu jauku tautu. un tad mēs spēlēsim spēles!!! un dejosim!!! es ceru.
seski mani sajucinās prātā. es nespēju darīt neko citu kā vien spiest viņus nost. tie mazie spalvainie desu luņķīši liek man uzvesties muļķīgi, runāt spiedzīgā balsī un caur zobiem (kā dijānai, runājot ar un par kaķiem). bet tu vienkārši nevari nespiest divus seskus, kas ir tavās rokās un ar savām mazajām ačelēm lūr tevī, mēģina iekost rokā, vai laiza vaigu, kā atpērkoties no tvēriena. es jau, raktot šito, jūku prātā!!!!! nekas, šovakar spiedīšu ka vai nu! >:)
kas vēl? ā, nevaru unnevaru pateikt Lienei un Valdim, ka braukšu uz ārzemēm. this is bad, you know.
Gints mani nobeigs, un es sevi arī, bet citādi arī būtu tas pats. i hate you. i love you.
es vairs nespēju strādāt/mācīties pa naktīm, which is bad again. jo tik ļoti vajadzētu uzkāpt savam slinkumam uz varžacīm un pārstāt jukt prātā no tā, ka nekas nav izdarīts, kad vajadzētu.

ļā, ļā, ļā

ka es nēnormāli mīlu dažas smaržas. ieostot ir labākās sajūtas ever!!! (tree)
ka man nenormāli patīk dejot un ka daru to brīvi.
ka man ir teātra mānija.
ka man ļoti vajag draugus, nevaru pati par un ar sevi.