budža domēnu vācelīte

kājiņas raustās, sirsniņa trīc, satikšu, satikšu, satikšu es.

es zinu.
es esmu Rudens. skaista, salta, stīva, ar salnu. skaista, bet noturīga un uz norietu. skaista un valdzinoša, bet tikai, lai mazliet, mazliet pieskartos, redzētu, izbaudītu. ja paliksi par daudz rudenī, nosalsi. to zina visi. visi apbrīno un priecājas, bet neviens nesaka - labi, iešu ar. un tad lai mirstu ar rudenī.

lūk, tāpēc man tik ļoti patīk rudens

jau brīdinu sevi iepriekš, ka te runās arī diez gan daudz šņabis, bet:

if you don't want to have sex with the guy, don't mess with him. even don't start. fak. tik ļoti nožēlojama taisnība. nožēlojama man, kurai vismazāk gribas seksu. un beidzot es tak atkal jūtos jauna ar saviem 24 milzu gadiem. jo virietis pie 40 man normāli ierādīja savu vietu. mana vecuma cilvēkiem patīk sarežģīt dzīvi, ļauties nebeidzamām pesimistiski reālistisk;ām pārdomām par dzūives nepielūdzamajiem likumiem un taisnībām / neaisnībām. viņa vecuma cilvēki to visu jau zini,tāpēc viņi par to nerunā. viņi izvairās (ko paši baidās atzīt), jo vi
nī to visu zina.kā ēriks teica: we are not at different pages, we are on different books. labi teikts, erik!jo - tieši tā! I amyoung enpught to dare to be serioud because I will even tually experience all tht and become all that, but you are old enought to have already experineced that with all it bitterness therefore you don't even want to volunterily speak about that. es tevi tik ļoti labi saprotu., paldies tev.tu mani apdedzinaji, bet pzitivi. pareiza virzienaa, tāteikt. es esmu jauna jā. un vecāki vīrieši man NAV nepieciešami. līdz 30 un viss. un nav te daudz ko no sevis iedomaties. ne vella - emsu jauan un ar to jādzivo. ar to jalepojas un par to japriecajas, kamer vel i9r tada iespeja. pecak vairs nebus. un tad bus taa kaa erikam. sekss un gaušas runas, jo skumjo un apcrigo jau vusi zina sha ka taa.

un izbeidz te izlikties par kaut kaadu kruto dziljo spriedeletaju. vemiens nak. kapec nevari but vienbkarshi jautra, flrtejosgha butne, kas gatava seksam vienbai naktij, m? kapec nevari taa? kaapeec jaaiet skumjais, aopcerīigais, nopietnais serious talk ceļš? varb ut tapec ka neesi par sevi parliecin ata? varbut tapec, ka tas ir vienigais, ko pieproti un ka spieversh puišu uzmanibu.

nu ko, taada taa dziiviite. ai, bet vispaar es uzskatu, ka guvu ljoti labu macibu. pietiks te dramatizeet. neko gudraka tapat netikshu, ika ari neko no shi visa nemacishos. vai, vells, cik tas tiesa. varetu paraudat bet shnjabja tik daudz, ka acis krit ciet. metishu savu miesu gultinja.

ak, Lelde, es ljoti ceru, ak Tu drīz iemīlēsies.

es tikai atraados, ziimeejos un pati par to priecaajos. bet es vfisu laiku kaut ko mekleeju un gaidu. esmu vienaa no skaistaakajaam un romantiskaakajaam vietaam zemes virsuu - viss ir par briivu man, bet es cieshu. vai chieshos?liekas, ka kaut kas ir on hold. tas suukaa. bet tas laikam ir vienkaarshi tas, ka liekas, ka dziivoju ar aatrumu, lets say 20 km/h, bet dziive rit ar 30km/h vai tieshi preteeji ar 10km/h. es nezinu. ir tik diivaini. pluusma un pluuudums. vai ariii nee.
bet es tik ljoti gribu buut iemiileejusies laikam. bet veel vairaak - miileeta. es ceru, ka nesastraadaashu muljkjiibas.

es redzu dīvainus sapņus, no kuriem neatceros neko, tik vien kā iekņudās vēders, kad ikdienas gaitās pārāk pietuvojos līdzīgai situācijai, sajūtām vai kādai no maņām. dīvaini kņudina tās dīvainās sajūtas.
un vēl es visu laiku maļos savās vēl dīvainākajās domās un cīņās. visi labie teicieni visu laiku sit pa pirkstiem un nervu galiem. try to do what you can with what you have where you are. bet es jau tā nedaru. man visu laiku sanāk vilties sevī. un es sevi par to kaitinu. un es savi ar to apbēdinu.
vienīgi izskats mani nepieviļ. tikai somehow tas man nedod to, ko gribētu visvairāk.

šodien tik tikko tagad šovakar tik ļoti pārliecinājos par teiciena 'labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto' patieso dabu, ka tīri vai žēl un sāp līdz kaulam.
piemērs vienkāršs. bārā, kurā ar Fatihu iemalkojām dziras, ieradās viens vīrietis, kas bija absolūti no Tiem, uz kuriem allaž bez nosacījuma uzķeros - garšs, tievs, bet stipras miesasbūves, tumšiem matiem, tumšām acīm, rugājiem noaugušu vaigu. mati pie tam čirkaini, pagari un vēja sajaukti. brīvdomātājs. atbild uz skatieniem. skatienu kaujā, protams, uzvarēju es. pēctam ik pa brīdim viens otram uzmetām skatus. es - mazliet paslepšus, jo kā nekā runāju ar citu vīrieti, ar kuru tobrīd biju atnākusi uz konkrēto bāru un kuram patīku. jutu, ka nebūtu labi pārāk uzkrītoši skatīties uz citu. tāpat jau tas tika pamanīts...
kamēr knapi pa ausu galam klausījos Fatiha teiktajā, domāju - ak, ak, nez kā es varētu mēģināt sazināties ar Noskatīto. varētu uzrakstīt uz lapas tel.nr un varbūt vē kaut ko un garām ejot vienkārši ātri viņam iedot rokās vai iebāzt kabatā (kā Eniko iepazinās ar savu bijušo). nebūtu Fatiha, noteikti aizietu pie bāra un vnk uzsāktu sarunu. bet Fatihs bija. un, kad gāju pie bāra maksāt, Nolūkotais nez kur bija pagaisis.
samaksāju un devāmies laukā no bāra. vispirms es, tad kkāda meitene un tad Fatiks. un Nolūkotais bija ārpusē - smēķeja pie durvim. es biju pārsteigta nesagatavota, tāpēc faktu, ka man ir pāris sekundes laika, lai viņam vnk ausī pateiktu 'I like you' (kas arī patiesiba liktos gana), aptvēru par vēlu - Fatihs bija iznācis jau laukā. Nskaitītais vaicājoši paskatījās uz mani. tāpēc es nespēju promejot un garāmejot nepieskarties viņa skaidajai mugurai - tā maigi nobraukt gar to ar plaukstu. bet, protams, tik daudz drosmes man nebija. tāpēc vien ar pirkstu viegli pieskāros. nezinu, vai viņš sajuta. bet pēctam vienīgā doma bija - nu vajadzēja, vajadzēja rīkoties. rrrrrrrrrr.

vienīgi - es nevarētu tā izturēties pret Fatihu. man vismaz gribas cerēt, ka tieši nevarētu.

jāiemācās samīt un iet tālāk. iznīcināt vēl mazākās vienībās par pīšļiem un putekļiem. nedomāt ne par vienu. tikai par sevi un savu labumu. tikai par sevi un savu labumu. darīt pāri bez sirdsapziņas pārmetumiem. nežēlot un nejust līdzi. darīt gauži un aizmirst. ignorēt un izturēties kā pret tukšu vietu. uzmest, nodot un pamest. nemīlēt un neiemīlēt. tikai paplēst un saplēst. aizvainot un ievainot. cik ļoti to visu gribu atdarīt par sevi.

es pavedu nabaga Adrianu, bet beigu galā, protams, sanāca, ka pati sevi vairāk. vēl stulbāk nekā ar bomi pa pieri. un, kas pats trakākais, es pati taču to varēju paredzēt (un arī paredzēju). bet apstāties nav, nu nav iespējams. if you will do what you have always done, you will get what you have always got. tā votiņāss.
un tagad atkal nevaru samierināties ar to, cik gan bez gala un malas stulba esmu.

cik forši, ka ir tādas lietas, kas ir absolūti nepopulāras, bet daudz stilīgākas par stilīgajām "burciņā uzglabāt zemeņu garšu / smaržu, lai pēcāk varētu atvērt un kaifot". es nemaz nezināju, ka simtreiz labāku efektu, lai atgrieztos laikā un telpā, un sajūtās, var panākt, vienkārši ieraugot cita cilvēka šaurās lūpas smaidam tajā pašā "liekas, ka zobiem par šauru" izteiksmē. es sapriecājos tā, ka pat visas ķibeles un manu nabaga bērna-teicamniecītes drebošo sirdi spiedošie nieki aizmirsās un likās nieki pa īstam.

ak, es taču esmu tik pateicīga, ka man jūs visi tur, DaCostā bijāt. ak, ak, akkkk!

pati sasmējos, cik ļoti smieklīga esmu. mans prieks ziņot šejienei, ka es taču atkal esmu nobeigusi vienu sevis uztieptu posmu sev, lai tipa būtu dzīvītei skelets. jā, kā jau teicu, esmu to nobeigusi. un atkal tik tirpinoši šausmīgi forši nezinu, ko nu darīt, kā nu būt. tāpēc patīk man tik tiešām liegi ieskumt par skaisti skumjām dziesmām. šitais pavasaris vispār ir tāds skaisti skumdens. es tik tagad atskārtu, ka lapas patiesībā nevis priecīgi izsprāgst no kokiem, bet gan skumīgi tiek atplēstas vaļā. un padebeši tik skaisti tumši pelēki vico pa debesjumu, ka patīk vēl trakāk tās skumjās dziesmas klausīties.
bet ko nu lai es daru? kurai stutei lai tagad piesleju savu sevi. kam lai tagad attaisnoju, kāpēc esmu. kas tagad ir tas, kas satur manu ikdienu un kaut cik vada uz it kā mērķi tuvākā nākotnē. vellos. es tak nemāku ne tā, kā biju atradusi, kā dzīvot, ne tā, kā citi tur stāstīja, kā jādzīvo. un kur nu vēl visas tiešām viedās pamācības pamācībās.
bet vēl - kāpēc es neticu, kad man saka 'tu esi forša.', kāpēc es neticu, kad mani kādam patiešām vajag. kāpēc man vienmēr liekas, ka ne mani kādām vajag, ka ne es varu, ka ne man kaut kas būs. un ņemot vērā to, ka es esmu glīta, man tomēr dažreiz briesmīgi liekas, ka neesmu un ka tie teicēji absolūti neredz mani īstenībā.
bet visvairāk man ir bail no tā, ka mēs vēl joprojām dzīvojam kopā un tik dziļi saknē esam viens vesels. un vēl bailīgāk ir tas, ka tā mana personība, kas bija tajā zemē, nu jau ir pavisam kaut kas cits un absolūti mistificēts. es sev pati par sevi varētu mītus stāstīt. tāpat arī par tām visām mītiski mistiskajām personām, kas man miera neliek un atliek tik skumju dziesmeli iecepīt jūķūbē, lai tās personas atkal būtu ar mani. nē, pats labākais jau ir tas, ka viņas diez vai vairāk par vienu reizi, un to pašu reālajā dzīvē, ir bijušas ar mani. nē. parasti jau tikai es esmu ar viņām. un viņas to nemaz nezina. la la laaaa.
nez, varbūt tomēr ļaut time make my choices. es nez.
bet baigi negribas. un baigi, nu baigi gribas skumji padziedāt.

ā, vēl gribēju piezīmēt, ka 2.bēres manā dzīvē ir pulka mainījušas manas un Dieva attiecības un manas un Manējo attiecības. un vēl - pāris cilvēku Ķiršu ielā ir jārestartē.

vai nu sajūta, kad sajūtu pret kādu simpātijas, ir tik pretīga, vai arī es vienkārši nemāku sajust pareizi / esmu sadirsusi šo sajūtu. bet vismaz pagaidām man regulāri uznākt cirvju metamais garstāvoklis, kas izraisa arī tikpat pēkšņas skumjas, nekontrolējamu vienaldzību vai sāpes. un pats labākais, ka neesmu jau ieskatījusies nekādā sapņu princī. pat staļļa puisī ne, lai arī cik viņi varbūt kārdinoši. tu esi vienkārši kaitinošs, izklaidīgs un bezmērķīgs kosmosa runātājs lantuks. man riebjās, ka man tagad te tevis dēļ ir tik grūta dzīvīte, kas jau tāpat ir darvas mučele, oj, oj, oj, cik gaudulīgi, bļe. nu fak, man vienkārši jāsaņemas. kur ir mani standarti un prasības? tiem un tām visām vienkārši pajāt, kad tu uzsmaidi vai ierunājies.

gribēju uzrakstīt visādas skaistas un visādas citas lietas par to, ko jūtu, kad nav ko just (nu, kad nav mīlestība aizpildījusi savu daļu). bet nu jau atkal vairs neliekas. vienkārši šķiet, ka nebūs spēka un būs slinkums. turklāt skonto radio atskaņo "viņi dejoja vienu vasaru", kas laimīgā kārtā izdzied to sajūtu ekvivalentu, ko gribēju te iepostēt.
bet vispār es gribētu gan pateikt - ir nepieciešams pielikt mazliet spēka, lai citam cilvēkam, kur manos spēkos ir darīt labu, darītu labu. lai arī mani tas it kā pilnīgi neinteresē, lai arī tajā laikā es tipa varētu atkal bolīties uz apkārtējiem, mazliet skaust vai vienkārši atkal gremdēties atmiņās. bet nē - es vismaz šovakar mazliet saņēmos un darīju citiem cilvēkiem labu - pasmaidot, uzrunājot, apskaujot, iesaistoties.
un vēl šovakar / šonakt atkal piedzīvoju atsvešinātības mirkļus no saviem vienaudžiem un pilsētas iedzīvotājiem. man taču nav ar viņiem ko darīt. vēl jo vairāk - man riebjās tas viss, ko dara viņi. fui.
ai, nē, nē, es vairs negribu turpināt šo rakstu.

vai var vēl vairāk iemīlēties Amsterdamā? nupat jau, manuprāt, tas ir kaut kas galēji neracionāls un sirreāls. man viss sāp un viss atgādina par viņu. kaist un ilgojos. vēlos. atceros un bēdājos. nu kā lai es tur tieku un viļos / palieku? nu kā? nu man tak tikmēr nav miera ';seit, nevēlos nekur sevi ieguldīt un varbūt realizēt. tikai kaistu. pēc tā gaisa, pēc tā skata, pēc tām sajūtām.

vai tiešām tas būtu tik vien kā ielēkt tajā pašā straumē? vai tomēr kaut kas īstāks?

es jūtos tik ļoti nepiederīga šejienei. mani mīl mani mīļie un tā. bet. bet man nav devuma. es nedodu devumu. es nenesu labumu. man nav, kur realizēt savu profesionālo un personīgo potenciālu. man liekas, ka tikpat labi es šobrīd varētu atrasties jebkurā zemē un vietā un būt tikpat laba (?) jebkur, jo no manis reāli nav labuma. būsim atklāti. man pietrūkst, kam pieslieties, kam ziedot savu laiku un enerģiju. par ko rūpēties. par ko aizdegties un degt. par ko sapņot atstājot un ko gaidīt atnākot mājās. visu to brīvības sajūtu un "viss ir manās rokās" esmu palēnām pazaudējusi, tā ir apaugusi ar sūnu un atkal veiksmīgi nejūtama. esmu atpakaļ savos vecajos baiļu, šaubu un kompkeksu sprostos. tik daudz ko gribētu, ja... bet neko nav spēka / uzņēmības realizēt. liekas, ka citur ir labāk. tikai elšu, pūšu un dvešu. un Amsterdama vēl joprojām liekas kā apsolītā zeme. pēkšņi atkal esmu nelaimīga, jo ir savi iemesli. un te es nelecu ar pliku dupsi Dievam acīs. ir, ir ļoti daudz lietas, par kurām esmu pateicīga, jā. bet tās, kuru man nav vai trūkst, tās pašlaik ir priekšplānā, jo arī ir svarīgas. pāsrealizācija. jā, tās nav. es gribu aizdegties un degt. par lietu, kas liela man un svarīga. vai par kādu Tevi. ak vai, kā gribu.
un man nepatīk. ka jūtu, ka ieeju vecajā skola-mācīšanās sistēmā. tā mani spiež pie zemes un bāž kompleksos. cik pretīgi tas ir. man atkal vajag palaist brīvībā spārnus. ļoti, ļoti.

rauj uz pusēm - ārprātīgā vēlme pēc/uz Amsterdamu, Amsterdamu, AMSTERDAMU. tā kā apsolītā zeme, kā teikas un leģendas neliek mieru dvēselē. un tajā pašā laikā es skatos un klausos Svētvakaru, es skatos un klausos Es izjāju prūšu zemi un jūtu, ka saknes ir dziļi dzītas. ko lai es daru. kā lai es saprotu, paŗliecinos un atrodu sevi īstajā vietā?

man jātiek tur atpakaļ. man ir jāievelk plaušās gaiss.
bet es ļoti ceru,ka tā nav vēlme pēc bijušā un plika paļaušanās uz to. es ceru,ka patika ir patiesa.
man jātiek tur atpakaļ. jāpaskatās uz sevi un tevi, Amsterdam'. un tad es sapratīšu (man ir jāsaprot), vai man to vajag vai arī ir jānoenkurojas citur.
man ir jātiek tur. līdz tam brīdim es nevaru iedzīt saknes šai zemē.

tā tas tiešām notiek tikai vienreiz. un šī vien reize, manuprāt, veido apmēram 50% tās ģenialitātes, kas ap to visu ir un kas valda mūsu percepcijā (šis te skan un iederas labāk). cik interesenti. man vairs nav tādas nožēlas. un lightning es varu klausīties ar ziņķārību.
nezinu, kā būs Tevi redzēt.

es gribu tā, lai varu dziedāt visas tās Braiena Adamsa dziesmas.
es gribu Tevi tādu, lai varu dziedāt visas tās Braiena Adamsa dziesmas.
es gribu, lai ir bijis tā, ka varu dziedāt visas tās Braiena Adamsa dziesmas.
es gribu, lai esam tādi mēs, ka varu dziedāt visas tās Braiena Adamsa dziesmas.
Braiena Adamsa dziesmas ir mana perfekcija. vai ļoti tuvu tam. tas ir mans sapnis un tas ir tas, ko gribu, kad būšu liela un bagāta.
kur Tu esi, Mans?

kas tas ir, ka man gribas norauties?! no ķēdes? es nezinu. tāda dīvaina sajūta.
gribas uzdrīkstēties. bet es jau it kā zinu, ka uzdrīkstos. un es arī zini 1 lietu par 100% - to meiteni ar divām bizēm bildē zem baltā zīdpapīra es NEGRIBU pievilt. un vēl es arī zinu, cik mana maigā adaļa jutīsies izpostīta, ja izlemšu norauties. kaut gan - jāpatur prātā arī mana baigā iztēle un vārda "noraušanās" sakāpinātība manī.
cik interesanti ir būt man!

lai nepiemirstas: filmu veidotājs, modelis, komiķis, baņķieris. reālas profesijas reāliem cilvēkiem.

es mazliet ienīstus vīriešus. jā, es apzinos savus apstākļus un visas no tā izrietošās sekas, bet tomēr: es mazliet viņus ienīstu. šitā jau nevarēs. un es acīmredzot neesmu tajā vietā (in the place where), kur es mācētu ar to tik galā (deal with it).