budža domēnu vācelīte

vai nu sajūta, kad sajūtu pret kādu simpātijas, ir tik pretīga, vai arī es vienkārši nemāku sajust pareizi / esmu sadirsusi šo sajūtu. bet vismaz pagaidām man regulāri uznākt cirvju metamais garstāvoklis, kas izraisa arī tikpat pēkšņas skumjas, nekontrolējamu vienaldzību vai sāpes. un pats labākais, ka neesmu jau ieskatījusies nekādā sapņu princī. pat staļļa puisī ne, lai arī cik viņi varbūt kārdinoši. tu esi vienkārši kaitinošs, izklaidīgs un bezmērķīgs kosmosa runātājs lantuks. man riebjās, ka man tagad te tevis dēļ ir tik grūta dzīvīte, kas jau tāpat ir darvas mučele, oj, oj, oj, cik gaudulīgi, bļe. nu fak, man vienkārši jāsaņemas. kur ir mani standarti un prasības? tiem un tām visām vienkārši pajāt, kad tu uzsmaidi vai ierunājies.