![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
pati sasmējos, cik ļoti smieklīga esmu. mans prieks ziņot šejienei, ka es taču atkal esmu nobeigusi vienu sevis uztieptu posmu sev, lai tipa būtu dzīvītei skelets. jā, kā jau teicu, esmu to nobeigusi. un atkal tik tirpinoši šausmīgi forši nezinu, ko nu darīt, kā nu būt. tāpēc patīk man tik tiešām liegi ieskumt par skaisti skumjām dziesmām. šitais pavasaris vispār ir tāds skaisti skumdens. es tik tagad atskārtu, ka lapas patiesībā nevis priecīgi izsprāgst no kokiem, bet gan skumīgi tiek atplēstas vaļā. un padebeši tik skaisti tumši pelēki vico pa debesjumu, ka patīk vēl trakāk tās skumjās dziesmas klausīties.
bet ko nu lai es daru? kurai stutei lai tagad piesleju savu sevi. kam lai tagad attaisnoju, kāpēc esmu. kas tagad ir tas, kas satur manu ikdienu un kaut cik vada uz it kā mērķi tuvākā nākotnē. vellos. es tak nemāku ne tā, kā biju atradusi, kā dzīvot, ne tā, kā citi tur stāstīja, kā jādzīvo. un kur nu vēl visas tiešām viedās pamācības pamācībās.
bet vēl - kāpēc es neticu, kad man saka 'tu esi forša.', kāpēc es neticu, kad mani kādam patiešām vajag. kāpēc man vienmēr liekas, ka ne mani kādām vajag, ka ne es varu, ka ne man kaut kas būs. un ņemot vērā to, ka es esmu glīta, man tomēr dažreiz briesmīgi liekas, ka neesmu un ka tie teicēji absolūti neredz mani īstenībā.
bet visvairāk man ir bail no tā, ka mēs vēl joprojām dzīvojam kopā un tik dziļi saknē esam viens vesels. un vēl bailīgāk ir tas, ka tā mana personība, kas bija tajā zemē, nu jau ir pavisam kaut kas cits un absolūti mistificēts. es sev pati par sevi varētu mītus stāstīt. tāpat arī par tām visām mītiski mistiskajām personām, kas man miera neliek un atliek tik skumju dziesmeli iecepīt jūķūbē, lai tās personas atkal būtu ar mani. nē, pats labākais jau ir tas, ka viņas diez vai vairāk par vienu reizi, un to pašu reālajā dzīvē, ir bijušas ar mani. nē. parasti jau tikai es esmu ar viņām. un viņas to nemaz nezina. la la laaaa.
nez, varbūt tomēr ļaut time make my choices. es nez.
bet baigi negribas. un baigi, nu baigi gribas skumji padziedāt.
ā, vēl gribēju piezīmēt, ka 2.bēres manā dzīvē ir pulka mainījušas manas un Dieva attiecības un manas un Manējo attiecības. un vēl - pāris cilvēku Ķiršu ielā ir jārestartē.
bet ko nu lai es daru? kurai stutei lai tagad piesleju savu sevi. kam lai tagad attaisnoju, kāpēc esmu. kas tagad ir tas, kas satur manu ikdienu un kaut cik vada uz it kā mērķi tuvākā nākotnē. vellos. es tak nemāku ne tā, kā biju atradusi, kā dzīvot, ne tā, kā citi tur stāstīja, kā jādzīvo. un kur nu vēl visas tiešām viedās pamācības pamācībās.
bet vēl - kāpēc es neticu, kad man saka 'tu esi forša.', kāpēc es neticu, kad mani kādam patiešām vajag. kāpēc man vienmēr liekas, ka ne mani kādām vajag, ka ne es varu, ka ne man kaut kas būs. un ņemot vērā to, ka es esmu glīta, man tomēr dažreiz briesmīgi liekas, ka neesmu un ka tie teicēji absolūti neredz mani īstenībā.
bet visvairāk man ir bail no tā, ka mēs vēl joprojām dzīvojam kopā un tik dziļi saknē esam viens vesels. un vēl bailīgāk ir tas, ka tā mana personība, kas bija tajā zemē, nu jau ir pavisam kaut kas cits un absolūti mistificēts. es sev pati par sevi varētu mītus stāstīt. tāpat arī par tām visām mītiski mistiskajām personām, kas man miera neliek un atliek tik skumju dziesmeli iecepīt jūķūbē, lai tās personas atkal būtu ar mani. nē, pats labākais jau ir tas, ka viņas diez vai vairāk par vienu reizi, un to pašu reālajā dzīvē, ir bijušas ar mani. nē. parasti jau tikai es esmu ar viņām. un viņas to nemaz nezina. la la laaaa.
nez, varbūt tomēr ļaut time make my choices. es nez.
bet baigi negribas. un baigi, nu baigi gribas skumji padziedāt.
ā, vēl gribēju piezīmēt, ka 2.bēres manā dzīvē ir pulka mainījušas manas un Dieva attiecības un manas un Manējo attiecības. un vēl - pāris cilvēku Ķiršu ielā ir jārestartē.