budža domēnu vācelīte

vai var vēl vairāk iemīlēties Amsterdamā? nupat jau, manuprāt, tas ir kaut kas galēji neracionāls un sirreāls. man viss sāp un viss atgādina par viņu. kaist un ilgojos. vēlos. atceros un bēdājos. nu kā lai es tur tieku un viļos / palieku? nu kā? nu man tak tikmēr nav miera ';seit, nevēlos nekur sevi ieguldīt un varbūt realizēt. tikai kaistu. pēc tā gaisa, pēc tā skata, pēc tām sajūtām.

vai tiešām tas būtu tik vien kā ielēkt tajā pašā straumē? vai tomēr kaut kas īstāks?