budža domēnu vācelīte

es biju Tumsas koncertā. domāju, ka nožēlošu, bet nenožēloju. pirmo reizi stāvēju uzreiz pie skatuves un tik tuvu redzēju Mārtiņu. un tas, kas bija visvērtīgākais, - redzēt, cik ne-normāli pozitīvi viņš ir uzlādēts. pilnīgi viss viņa ķermenis no pāri plūstošās enerģijas un uzstāšanās prieka vibrēja. un tas smaids - tik ļoti patiess. sapratu, cik daudz skatuves māksliniekiem nozīmē dudzgalvains pūlis, kura galvas ir pavērstas Tavā virzienā un acis seko Tavām kustībām. Mārtiņš malacis! vispār daudzi malači. un daudzus varēja apskatīt tuvāk nekā pat vajadzētu (devil) un Mūza malači. forši draugus atkal sastapt un saprast, ka tik ļoti daudz, cik esmu iedomājusies, viss nemaz nemainās.
es nespēju noticēt Lauriņas vēderam. nu nespēju! tā vien liekas, ka esmu piekrāpta, jo laikam jau manī kaut kādā mistiskā veidā ir iesaldēta 12.klases sajūta un līdz ar to nepieciešamība zināt, kas nekas nemainās ne ar vienu. bet mainās jau! man ir tik ļoti bail par Lauriņu. un viņas vietā man būtu vēl 100 reizes vairāk baiļu.
kaut kas drausmīgs notiek ar mani.
es esmu tīīīīk bailīga. es drīzāk izdarīšu visu citu, nevis atvēršu muti. turklāt ar mutes atvēršanu jau vien nepietiek. ir jāizdod arī artikulētas skaņas.
mani sapņi mani nobeigs.