mans dvēsles spogulis [entries|friends|calendar] #dzejoļi# [ website | viņa ] [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

[14 Jul 2003|11:44am] Kā mirdzoša zvaigzne tu nokriti ar saules stariem ceļu nobēri ar smaidu, kas mūžam spīdoš tu zemē debesu vārtus atvēri ar vārdiem, kas pār lūpām skanēja tu liki man saprast viņu ar domām, ko staigājot man atvēri tu palīdzēji man atrast ceļu neko nekad neprasot pretī tu pacieti mani sev blakus ejot un rūcot vienmēr paturot skaidru prātu teici, ka reiz kāc atnesīs mieru iekļaujot to man rokā viņš dziedēs manu sirdi tu uzradies tik ātri un te tu vēl esi laigan neticot ka tomēr ir tādi es saku paldies, ka tu man esi varbūt par ātru man liekas varbūt man būs jāgrauž pašai šīs lauskas es akli uzticos balsij nojautai, kas mani turp vada es vēlētos ticēt ka tā mani nemāna bet šoreiz saka ko patiesi viņa dara paldies, ka tu tik laba bez dzīves lauskām tik jauka. post comment

[14 Jul 2003|11:44am] kaut arī tu nedzirdi tu to jūti sajust nedzirdot tu arī vari kaut arī tu nemāki tu to zini nemāki zinot nenojaušot kā to dara kaut arī tu nesaki es zinu, ko tu domā nesakot to man parādi visu, kas tev galvā kaut arī nerādi, ko tu māki nerādot pasaki to, ko vari kaut arī nezinu kas man ir jāzin es zinu to, ko kāc licis ir man zināt kaut arī nespēju aizmirst, ko vajag es cenšos aizmirst visu ar mokām kaut arī nevaru, nevaru jo negribu negribēt nemāku spēju vien gribēt es ar paceltām rokām glaudu debesis ar nolaistu galvu ar degunu slauku zemes putekļus ar glāzi, kas man ir rokās ar sagriežu sev rokas, jo tā izšķīst manās plaukstās es to sažņjaudzu mierīgi plaukstās un tā sašķīda 100tiem lauskās es neko neredzu, jo redzēt nespēju es tumšā lauka kraujā es sataustīt nevaru, jo nav man roku es neko vairs nemāku jo esmu maza ar puķi, kas tur aug laukā es katru dienu runāju par lietām, kas noris manā galvā ar sienām, kas mani ieaijā es katru dienu dalos dzīves baudā ar spējām, kas kādreiz bijušas es izspēlēju savu pēdējo kārti liku spēlē dzīves spēlē savu kārti un arto reizi paspēlēju visu savu dzīvi davai spļauj man saujā lec iekšā manā maisā nāc dosimies roku rokā elles gaismā pietiks vietas mums visiem davai nedīdies lec šai kraujā spārnos izpleties lido debesu tālumā nekad neatgriezies peldi projām, tik neatskaties lidojot projām esi gaisa vēsma manā rokā slīdoša nejūtama vēsma mūsu gultā iedegta liesam sveces galā mana sirds šinī skarbajā dzīves žaunā. post comment

[14 Jul 2003|11:44am] Kas tu esi, ka manā vietā kautko lēmi sēžot uz zelta kalna naglas manā ceļā sēji kas deva tev šo trumpi mani krustā sist un raustīt dot man laimi atņemt manu sirdi sasist manu dimanta krūzi pēc tam to izbārstīt ceļā pa kuru man iet liki es stāvu krusta ceļa vidū un tu no miglas pretī nāc atkal dimanta krūze man rokā un tu to sacirst sāc tev kājās pelēks plandraks rokās cirvis pabāls tavs skatiens mani neskar es tik jūtu tu atkal dungot sāc ši dziesma tava, ko allaž dziedi viņa nogurdina mani tu allaž sit tik ritmu pa trim trim tirim un viss pa trim kad reiz būs viss pa īstam tu nesēdēsi uz tā celma un man ausīs neko nepūtīsi un neskanēs šī mūzika, kas allaž dzirdēta kas esi tu mana apziņa šī sajūta sajustā sajūta, kas allaž mani bīda pa kreisi rausta un uz labo pusi velk Nav nekā, kapēc atkal tā tu un vēlreiz tu, kapēc tu kapēc neesmu es bet esi atkal tu apsēstība, ko manā galvā esi godam sējis tā ir tur un atkal esi starpto visu tu es ceru ,ka nāks reiz rītdiena neaptraipīta balta rītdiena ļaunu domu nesēta tīras gaismas nesoša Kur esi tu mana satriecošā būtība zelta bruņās iekalta un zelta diegiem apšūta nav miera ir tik kuģis ceļā kuģis jūras vētrā tur lakstīgala pēdējo noti man spēlē kāda meitene kalna galā dziesmu žūžo viss liekas, ka iet projām es palieku malā mājot šim kuģim no krasta malas apzinoties, ka šī ir pēdējā reize aizejot un aizpeldot ja es spētu pagriezties un neļaut tevi vadīt manu dzīvi es būtu brīva un šodien lidotu ja es būtu spēcīga es būtu tīra nebūtu maza un duma nebūtu savādāka nekā citi es būtu mīļa un laba nebūtu skarba un pret citiem slikta es būtu tāda kāda citiem patiktu varbūt es neesmu lemta tik esmu lemta Tev, lai tu pār mani valdītu un uz sava troņa mani bīdītu kā papīra lellei diegus raustītu un vecumdienās aiz skapja stikla noliktu nopūšoties ar patiku smaidā saspringtu redzētu ,ko esmu veikusi un visu, ko zaudējusi savāksi kabatās iebāzīsi un sev sirdī paturēsi tik zini tu biji būsi un reiz mirsi mans iedomu augli es paņemšu kādu dienu cirvi un tevi gabalos cirtīšu ar asinīm, kas pār akmeni līs es tevi nīdēšu un pēc cērtiena viena no tavas dzīves zudīšu tu izkūpēsi kā migla rītausmā un es uzelpošu kā brīva būtne šai dienā jo tu nebūsi un būšu tikai es kādu dienu es zinu, ka atkal tiksimies tu ar savu dimanta krūzi un es ar cirvi kuru līdz katru dienu nēsāju ar sirdi un melnām miglas spalvām es tevi tomēr mērdēšu tevi ,kas valda pār manu dzīvi noindēšu post comment

[14 Jul 2003|11:43am] Es panjemu savas sniega chiibas un tajaas iekaapju ieseezhos burvju segaa un taalees lidoju gar ausiim skan mana muuzika skanjas, ko manas ausis dievina es aizveru acis un uzaust mana multfilma tur manaama mana beerniba redzama naakotne es eju pa zeltainu taku gar juuras malu es eju un tu man pretii naac ir tik saldena piegarsha zudisi ir ruugtuma pstaaveeshana es esmu tik salda kaa zemene iekodies un buushu tava odzinja iet titri un zuud skatiens izjuuk mana pils un sabruuk mezhi man kaarshu naminsh nu ir tuksh es esmu viena te seezhot uz zelta palodzes man pieder atminjas un domu kladiite es esmu papiira tinte tu esi mana lapa mana patveeruma labaa kaaja es esmu briiva un tu esi briivs ja laiks nemainiisies es lidoshu ja viss neizmainiisies es atpakalj uz marsu aizbraukshu tu paliksi un es tevi domaas sev liidzi panjemshu! post comment

[14 Jul 2003|11:41am] Ir dienas, kad mēs neko negribam Ir mirkļi, kad padodamies un tālāk iet nespējam Ir stundas, kad liekas viss bruks un nekas vairs nebūs viss kādreiz nāk un kādreiz iet prom bet ir lietas, kas paliek vienmēr, lai, kas notiktu tie ir draugi, laigan tie arī nav mūžīgi tā ir ģimene, paziņas un cilvēki, kas mums ir apkārt virs galvas ir debesis un spīd zvaigznes dienā tur spoži spīd saule mēs tik ejam savu ierasto taku un kautkur dodamies pēc gadiem attopamies, ka ir jau tik audz noiets iet gadi un mēs kļūstam vecāki zūd bālums un dzīve iegūst krāsas tu mani zini jau gadiem ir bijis visādi, ir gājis dažādi lai kā ietu allaž mēs sastopamies tanī krustojumā, kur viss reiz sākās draudzība ir trausla kā porcelāns tik vajag mācēt to sargāt ar svētkiem kuros tevi šodien sveicu es tev vēlu trīs lietas vienu - lai vienmēr būtu durvis durvis pie kurām pieklauvēt otru - lai vienmēr būtu plecs plecs uz kura grūtos mirkļos paraudāt trešo - lai būtu sirdis sirdis kuras iekarot un tā viena kuru uz mūžu savā sirdī paturēt Un lai virs galvas allaž spīd saule un ceļš pa kuru ej vienmēr būtu gaišs un zini ir tik viena zvaigzne tā ir tava sirds, kas visu zin, vienmēr priekšā visu saka un ieklausies arī šodien, ko tā tev stāsta post comment

[14 Jul 2003|11:41am] Starp ziliem ielu putekļiem un baltām logu rūtīm paliek soļi ieti peld gājēju rēgi kautkur manīti ejot, minot šo taku var sajust domātās domas, izjustās sāpes izjust kā papīra lelle jūtos reizēm ejot citu acu skatieniem priekšā esot reizēm liekas, ka izkust spētu ir dienas, kad esmu par tālu par tālu no visiem par tālu no sevis ir reizes, kad varu izjust, cilvēku sāpes visu sajust, sajust tavas domas, tavus vārdus visu pasauli ar vienu elpas vilcienu sajust pasaules mala ,kur beidzas mana vara leens saulriets un leeni austosha saule viss jau ir pateikts novītusi ir mana roze smuki kaltušas lapas un noliekusies galva ar vienu acu skatienu savu spēju izdzedzināt tavu tēlu ar domu, ko vakaros gulēt ejot raidu es spēju izzust, pasauli nebijušu iztēlot es varu, es zinu, ka varu varu būt, kas vēlos, paveikt to, ko gribu zelta kamols kautkur ritinās pelēkās ielas par krāšņām pārvēršās tu austi virs zemes paceļoties gaisti es ar roku visu izdzēšu pasauli par nebijušu pārtaisu lieku gabalu pie gabala nu te ir mana kārotā pasaule tu nāc, jo reiz tu nāksi tu būsi un reiz būsi salda melodija skan un zūd mūža meži viss reiz pārvēršās reiz nāk un atkal pieceļās jo Tu nāc post comment

[14 Jul 2003|11:39am] Nekad nekam un neko ja vareetu es teiktu kautko nekad nekam neko ja speetu paveikt shai zemee veel kautko nekad nekam un neko kaut izdzirdeetu es balsi savaam ausiim miiljaako nekad nekam un neko kaut neveeletos es to, ko veelos nekam un necik un nekaadi es esmu vaaja, maza, zalja nav zaales kur taa todien tika seeta nav seetaam stabi kur tie vakar tika sprausti durviim izkritushas visas engjes logiem izbirushi visi stikli kur paliki mans mirkli izzudi kaa gaistosha puuka aizpeldeeji kaa nemanaama musha neparko un nekaadi es nespeetu savaldiit sho sajuutu, ko juutu nezinu un negribu zinaat es vienkaarshi nespeeju to visu izrunaat kaut buutu vairaak taustinju kaut buutu vairaak podzinju es leeni uz pirkstiem tev tuvojos kaa nezinaamai lietai neredzeetai vietai tu esi neskarts, netaustiits un nejusts esi taals un nesasniedzami vees nekaadi nekaadi nespeeju to saprast tumshas uguns liesmas kaa rakjetes zilgmi shauda uudens shalkas ar baakas gaismu kopaa sapluust miers un zalja zaale nakts un jasmiinu smarzha viss viens kaac sajust miers es aizveru acis un ziimeeju, ko atminja mana no todienas man atdod. post comment

I`m an angel [28 May 2003|08:11pm] ielūkojies skatā, patveries domu slazdā redzi, ko vēlies redzēt ievēlies un taps tev dots varbūt ieklausies ,ko citi saka uzklausi, kas kādam sakāms padomā, izdomā un tad tik šauj, kas tev uz mēles ieraugi zvaigznes tumšā naktī ieraugi gaismu tālu prom no laimes ej pret vēju, ja grūti ir bez tā nāc un dodies roku rokā saules gaismā pār likteņa šalkām šalc vējš kāds maziņš spēks, kas tur mūs kopā par cilvēku domām valda liktenis tu dari tā, kā zini un vari 5 comments|post comment

[24 May 2003|03:35pm] nāk brīži, veļas domas aug mistiskas vēlmes pēc miera, klusuma tumšām sienām aug mistiskas skaņas, kas liekas apkārt skanam aug mistiski skati kas itkā apkārt kautkur skrien un pacelties un novelties un vēl visādi padarīties ir vēlme no visa izrauties un atkal un atkal tapt brīvai brīvai kā lidojumam, krītot nedomāt skriet un nezināt vai paspēsi vai nē būt apziņai, ka neesi viens un nekad, nekad neraudāt būt imūnai pret asarām, pret rūgtumu un pārdomām kaut paceltos un apsēstos uz mirkli viss vienkārši apklustu es nedomātu, neraudātu un vienkārši smaidītu kaut es spētu sagaidīt atkal to momentu to brīdi, kad dzīvi baudītu un jūtas cilvēcīgi maigas var bīdīt mantas, grozīt domas pagriezties un neatskatīties var acīs ielūkoties bet tā vai tā nesaprast es esmu duma, varbūt stulba bet tas man ir sveš es nespēju atraut, atlaist pagriezties un teikt es nespēju atvadīties un ātri ātri projām no dzīves steigt varbūt nemāku būt viena dzīvot bez dzīves prieka aprast ar domu, ka esmu maza un vēl nekā nesaprotu kaut es būtu taurenis kam dzīve tik īsa nav diži liela prāta un nav jēgas domāt bet es esmu cilvēks kam bagāža liela un man galva ar domām pilna post comment

[17 May 2003|09:22am] ar vienu roku es stiepjos lai tvertu dzīvi ar otru turos lai nezaudētu sevi es apkērt skatos un pasauli savām acīm skatu es tavā ceļā stāvu un saules gaismā spīdu jo dziļi sirdī mīlu to saules malu kurā pašlak mītu post comment

[16 May 2003|06:25pm] mazo miiljo puukainiiti saliec kjepas kopaa uzspied buchu apliec kjepas aatri zuudi kokaa es tur tevi sagaidiishu tavaa koka zaraa buushu puuka tavaa spalvaa muuzham ar tevi kopaa post comment

[16 May 2003|06:18pm] lietus laase krita zaalee stiigas vijaas es ielecu zilaa akaa tu palika upes malaa saarts apvaarsnis paar zemi veeraas es tveeros kjeeros pie tavas rokas turos es tevi savaa sapnii vedu ieksh savas sirds turu tu esi kaa balts maakonis tik tiirs un neskarts kaa saules spiidums tik spozh i manaams tu esi zaale kas smarzho i liek man smaidiit tu esi mana laime kas liek man zobus pasaulei raadiit post comment

[16 May 2003|06:16pm] izdzees liinijas parvelc striipas tu redzeesi, ka viss ir balts aizver aizskarus izdzees lampu un tu seedeesi viens nav ne zinjas ne arii minjas vai esi uz pasaules viens varbuut kaadreiz varbuut naaksies tev seedeet, kur nav pat mirklis lieks tu buusi, kas speesi tu varbuut lidosi tu miilesi ja maaceesi un buusiet divi tu dziivosi ja redzeesi kaa tu smaidiisi ja buus deelj kaa tu vareesi tu sapratiisi ka nav neviens bez neviena vot taa . . . post comment

[16 May 2003|06:15pm] ar veeju kliist domas ar nakti naak riits es eju kur rodas juutas un muuku kur liist piens es atnaaku un paskatos un tavaas aciis ieskatos es tevi liidzi panjemu un savaa kabataa iebaazhu tur pakalnaa virs debesiim kur saule nezin liesmas es paklupu un nokritu un sajutu kaa dur, ja rodas juutas es apveelos un nogaazos un zaljaa zaalee pasleepos es tev blakus nokritu tavaa kleepii tavai sirdij pukstot aizmigu post comment

[16 May 2003|12:42am] mana zvaigznju valstiiba liecina par tevi tu devi zinju un es plaukstu es ik mirkli padomaaju par tevi par briizhiem ,ko man devi par sajuutaam,kuras manii atplauka es aizveru acis un lieku kopaa puzli tur esi tu, mans miiljums mans acu raugs, mans siltums es zvaigzni no debesiim rokaas turu tev to suutu aizverot acis pie tevis sapnii eju... I`m With You post comment

[15 May 2003|06:37pm] ir tik viegli pateikt nē ir tik grūti saprast kādēļ cilvēki runā vārdus vējš moka kokus es apkārt paveros i tukšumā ietinos nav ne malas ne arī visam gala ir rāmji kvadrāta kubi ir saules ritulis un neizdziestoš jūtu ielenkums es sēžu pie upes krasta un ūdenī lūkojos es redzu tur sevi savu dzīvi kopā ar tevi manu pasauli manu domu apvārsni sārtu varavīksni zeltainu paradīzi es vēlos tev acīs skatīties un tik tuvu tavai sirdij piekļauties lai jūtu kā tā pukst lai dzirdu kā viņa pukst es vienkārši vēlos piekļauties zeltītā gultā kā sapnī piecelties kā princesei guļot uz gultas pamosties un tavos apskāvienos no dzīves paslēpties post comment

[15 May 2003|06:11pm] zila dūmaka manī atspīd esmu zila debess mala, kas ūdenī paspīd esmu mākoņa mala, kas tev virs galvas peld. es vējā šūpojos un kokos ālējos ātri nozūdu un aiz stūra tevi vēroju es gribu būt tik klusa kā klusums tik nemanāma kā visums gribu tavās domās paslēpties tavos vārdos iegulties gribu līdz ar tumsu sapnī ievelties līdz ar nakti tavā spilvenā pārvērsties tev blakus klusi pažūžot līdz ar rītu tevi samīļot par rītausmu zaļā pļavā pārtapt par sauli tavā takā būt tevi sildīt ,uzlūkojot tev tikai smaidīt debesīs spīdēt ,lai būtu pirmā zvaigzne, ko lūkojoties mani post comment

[15 May 2003|04:36pm] lēni rit laika lāses pār logiem pār ielām pār cilvēku galvām lēni kūst ilgu kāpnes ar minūtēm ar domu dzirkstelēm lēni es eju un domās dzīvoju es skrienu un pie Tevis lidoju es ņemu spārnus un sev klāt līmēju savu dzīvi par debesu ceļu būvēju es dzīvoju sapnī eksistēju tikai domu mirklī es aukstu aukstu paceļos un dziļi zemē ietriecos post comment

navigation [ viewing | 20 entries back ] [ go | later ]