brunhilde

Mjā, pagaidām mans jaunais gads tomēr nav radikāli atšķirīgs no vecā. Un to, ka vajag beidzot kaut ko darīt, ne tikai domāt, kamēr galva plīst, lūzt un riņķī griežas, atkal esmu vienādojusi ar to, ka vajag iedzert. Tā kārtīgi. Bet nu es vismaz centos nevis pieliet pilnas acis un sarunāties mehāniski pieklājīgi, bet kaut ko aktīvi "gudru" arī pateikt un mainīt sarunas virzienus. Protams, no ārpuses nekas nav redzams. Kad šodien nācu mājās, galvā atkal sviests un apcere par romānu ar nosaukumu "Pakts". Un tas nav par neko starptautisku (ja vien mēs abus dzimumus neuzskatām par divām dažādām tautām, kā es, protams, uzskatu). Un es joprojām visu ļoti labi saprotu, priecājos, ka viss notika tik kulturāli, bet joprojām besos, kāpēc es esmu tā, kas visu analizē, analizē, analizē un pārstrādā. Un tas, ka pēc tā visa pateicu "ej dirst" ir tikai tāda labi audzinātas jaunkundzes valodas vinjete (šajā gadījumā teksta beigās), kuru es kaut kā joprojām bieži atkārtoju, brienot viena pa sniegotām ielām.
Un tad es saņemu milzīgu (tiešām, tiešām) vēstuli no cilvēka, par kuru domāju, ka viņš man vairs nerakstīs, jo es viņam zb ar savām paš un cit analīzēm, ka es viņam pieriebos ar vēlmi norakstīt savus mokošos jautājumus. Un tagad man būs atkal jāsacer MILZĪGA vēstule atpakaļ. Vai varbūt vajag šito pārtraukt un atbildēt ar kaut kādu īsu Matīsa Kaudzītes vai vēl kādas tur nelaimes čupiņas lakonisku prātulu. Un vispār tajā vēstulē nebija tiešo jautājumu (teikumu, kas beidzas ar "?"), varbūt tas liecina, ka tā bija "the vēstule" - gara, bet noslēdzoša.
Nu, kamēr dzīvojam, tikmēr jau nekas vēl nav beidzies, ne?

Vakar pusdienu laikā lasīju kaut kādos "Patiesajos Stāstos" laikam interviju ar Elitu Patmalnieci. Un viņa jaunā gadā visiem novēlēja (citēju neprecīzi): tiem, kas visu laiku domā, kaut ko beidzot darīt un tiem, kas visu laiku dara, beidzot padomāt. Manuprāt, ļoti labs vēlējums. Tam arī domāju sekot, izvēloties uz sevi attiecināmo daļu.
Ir 1. februāris un es beidzot esmu nobriedusi sākt to jauno gadu. Laimīgu!

Un atkal izrādījās tā, ka tas, kas domās un runātos vārdos izklausās loģiski un jēgpilni, uzrakstīts kļūst bezjēdzīgs. Izrādās, ka tā nebija īsta doma, bet pseido.

Stress, stress, stress, stress... Es varu nosaukt konkrēti trīs lietas, par kurām man ir dažādu pakāpju satraukums. Viena daļēji atrisināsies šovakar, otra, cerams, līdz rītdienas vakaram (tas tāds sīkums, bet tomēr zināmā mērā goda parāds (ne naudas nozīmē)), trešā noskaidrosies šīs nedēļas laikā. Man ir bail. Ir tik grūti sev ticēt un uzticēties. Es gribētu būt drosmīgāka. Ir tā banalitāte, ka drosmīgs ir nevis tas, kas nebaidās, bet tas, kas baidās un pārvar. Man ir izcilas iespējas būt drosminiecei. Nezinu gan, kā ar to pārvarēšanu, bet arī izdzīvošana ir savā ziņā pārvarēšana. Āāā!

Šķiet es sapratu, kas man dzīvē traucē visvairāk un no kā varētu relatīvi viegli (iespējams) atbrīvoties. Tā ir muļļāšanās un nenormāls spēku patēriņš veicot pretējas un nesavienojamas darbības (fiziskas, emocionālas, intelektuālas) vienlaikus. Mans jaunais moto: par vienkāršību un skaidrību! (tāpēc, ka sarežģītība un nesaprotamība būs klāt arī no ārējiem apstākļiem, kāpēc tad to vēl īpaši kultivēt pašai).

Prieks un līksme kļūst jau slimīgi. Īpaši jau cilvēkam, kam dažādu gradāciju depresija ir normālstāvoklis 2/3 dzīves. Man liekas, ka visas kasieres (būsim politkorekti - visi kasieri) lielveikalos un cilvēki uz ielas ir tik pozitīvi noskaņoti. Galvenais piefiksēt kaut kādus kontrolpunktus, ko atcerēties, kad man atkal būs slikti. Un tas varētu būt drīz (bet varētu arī nebūt, jo es esmu tas kings, kas valda pār savām iekšiņām). Ko nu daudz, galvenais, ka LV ir feisbukā (lol, vai kā nu tur visi saka).

Ir pavasarīgs prieks.

He, he, šodien pirms lekcijas ieskrēju uz 5 min veikalā, ko kolēģe izreklamēja kā nereāli lētas un labas apakšveļas avotu. Rezultātā man ir ūber foršs 3 priekšmetu komplekts tikai par Ls 4,80! Tad, kad attapos plašajā pārdošanas zālē gan sapratu pēc kā es izskatos dienu pirms slavenās v.d. (man liekas, ka mēs vienreiz ar dariu tieši 14. gājām uz unīša la senzu pēc apenēm un domājām, pēc kā tas izskatās). Un, protams, ka rīt es vilkšu savu jauno, skaisto komplektu. Un, protams, ka to redzēšu tikai es (ja vien mani nenotrieks mašīna un necentīsies atdzīvināt ātro brigāde, tpu, tpu, tpu).

Es mazliet jūdzos. Pagaidām pozitīvā nozīmē. Plāns visu nakti rakstīt. Droši vien veselīgāk būtu tomēr mazliet pačučāt. Galvenais, ka priecīgs prāts, jo es esmu... (nevaru izdomāt atskaņu...bāc!).

Aizgāju gulēt 20:50, piecēlos 03:17, jau esmu izdzērusi kādu 1,5 l tējas un kafijas, izsmēķējusi 4 cigaretes un uzlikusi 2. sejas masku. Man patīk

Kolka Cool beidzot ir tiešām laba latviešu mākslas filma. Nez kurā kopš manas dzimšanas? Man nav, ko iebilst. Vakar nebija un šodien arī vēl nav.

Es šodien esmu priecīga. Cēlusies piecos, noskrējusies. Un paskraidīšu vēl.

filosofija ir rezultējusies ar harismu. Kas tiem latviešu intelektuālajiem bāliņiem ir pret буква "з".

Un ja turpina par vecumu, tad man bija ļoti skumji un arī smieklīgi reizē, kad atklāju, ka orhideja, par kuras nemitīgo skaistumu un mūžīgo ziedēšanu vecmāmiņa tā lepojās, apskatot to tuvumā izrādījās mākslīga. Es to atklāju pirms kāda gada vai pat senāk, bet nevarēju sadūšoties viņai pateikt. Domāju, kā viņa to čubina - laista un rasina (viņa vēl lielījās, ka visi sakot, ka nevajag rasināt, bet viņa tāpat tā darot, un re - kādi neticami rezultāti), bet tas izrādās ir plastmasas un auduma veidojums (samērā labs gan tiesa). Laikam bērni pateica, bet viņa neticēja un tad vairākās kopējās sanākšanās turpināja lepoties, un sīkie ņirdza gluži kā traki, bet pieaugušie mēģināja nomainīt tēmu, smīnēja vai kaut ko bikli mēģināja viņai iestāstīt. Galvenais pierādījums, ka puķe ir īsta viņai bija pumpuri, kas šo gadu laikā kļuvuši lielāki, bet tā arī pagaidām vēl nav tikuši līdz izplaukšanai.
Mamma teica, ka vecmāmiņa tomēr pirms kādām dienām esot kārtīgi saules gaismā izpētījusi, jo mēs ar mammu esam pārāk smīnējušas iepriekšējā apciemojuma reizē. Izpētes rezultātā arī viņa atzina, ka puķe tomēr ir mākslīga.
Es vēl viņai uz pagājušajiem Ziemassvētkiem uzdāvināju tādu komplektiņu - stikla vāzīti un hiacintes sīpolu, lai viņa var audzēt kaut ko īstu. Bet tas bija jātur specifiskā temperatūrā, viņa laikam aiznesa trepjutelpas kambarī, kur bija par aukstu. Šķidrums sasala un stikla vāzīte saplīsa. Vecmāmiņa man to stāstīja un teica, lai es viņai vairs tādas dāvanas nedāvinu, ka viņa ir par vecu.

Jess! Šodien tomēr tas mazais zēns pie rimi kases paprasīja man parādīt dokumentu! Tikai žēl, ka viņš, man liekas, nepaskatījās uz gadskaitli. Viņam pietika ar to, ka es bikli smaidot vandījos pa somu un (nu jau līksmi smaidot pa visu ģīmi) viņam to pasi rādīju. Nekas - nākamajā reizē.
Bet vispār man laikam sākas tā krīze, kad ļoti gribas uzsvērt - re, cik es tomēr jauniņa. Es varētu uz vecumu arī kļūt tāda ķerta kā mana vecvecmāmiņa babuška, kurai vecumā tā ap 80 (? -) smagi ķērās pie sirds pirmie Latvijas skaistumkonkursi. Babuška teica, ka neskatīsies, jo tur varbūt kāda ir skaistāka par viņu.

earlier :)
Esmu sasniegusi 2.lpp.cibā. Un šodien esmu ierakstījusi vairāk nekā pēdējos 5 gados kopā. Kā tāda Ingrīda B., kuru tik indē un indē (slinkums meklēt, kura no filmām tā bija), bet viņa pateiks pēdējo vārdu, kam būs skanējums, piemēram komūnā "pa lēto".

Tikko identificēju savu ļauno dvīni. Tā ir Brīnhilde. Atsit filosofiju, kas Šuvajeva (?) ietekmē nomainīja filozofiju. Toreiz tētim (un mammai - ?) bija ko teikt

Nekad nebūtu ticējusi, ka tā teikšu, bet darbā tomēr ir par karstu (tiešā nozīmē). kaut pārnestā arī

Pagājušā gadā tēvs man prasīja, vai es negribu dzērvenes. Un prasīja tādā (laipnā, bet stingrā) tonī, ka sākumā taisnojos - es jau viņas īpaši neēdu, zinu jau, ka veselīgas -, bet beigās paņēmu 3 l burku. Pēc tam arī godīgi ēdu pa maziņam, bet pusi burkas satura tāpat kaut kad, pavasarim tuvojoties, nācās izmest, jo bija sapelējušas.
Šogad paņēmu burcīņu, mazāku par 1l, tikko pusi savārīju ģeniālā (jo vienkāršā) karstajā dzērienā. Svētdien iešu pie vecākiem uz brāļa dz.d. un centīšos izdīkt papildinājumus. Uz 3 l nemaz neceru, jo vecmāmiņa jau proklamēšanas dienā savāca normālu litrāžu (vot, tad gan izskatījās, ka tētim bišķi žēl, kaut ārēji laipni un dāsni pats piedāvāja, bet viņa jau viņam sievas māte).
Tā, lūk, ar gadiem mēs novērtējam patiesas vērtības.

Es visu laiku atceļu savus panākumus. Tā man šodien teica