brunhilde

Es būtu ļoti laimīga, ja referātu izdotos pabeigt līdz šodienas vakaram. Būtu apmierināta, ja finišētu naktī. Sliktāks scenārijs - pielieku punktu no rīta (bet vismaz tad referāts ir!). Vēl cita varianta nav un nedrīkst būt. Aizvakar visu dienu pavadīju, cenšoties saprast, kas vispār ar to manu referāta nosaukumu ir domāts. Liekas, ka vismaz to esmu sapratusi. Kaut kādā mērā.
Vēl, protams, būtu daudz jaukāk, ja es nebūtu pamatīgi saaukstējusies.

Šovakar vienā iepazīšanās portālā, kurā pirms dažām nedēļām piereģistrējos (bet tas nav tas, par kuru te rakstīju), sarakstījos ar puisi, kura mamma strādā tur pat, kur mana mamma. Kaut kā ļoti patīkami kļuva. Un uzticība raisījās. Un vēl viņš rīt uz cirku iet, tas man atgādināja vienu randiņu, kurā puisis bija nopircis biļetes pirmajā rindā cirkū, un es tā gardi izķiķinājos, ka viņu noteikti vilks arēnā priekšnesumos piedalīties. Taču viss izvērtās pavisam citādāk... Vispirms es asistēju vienam brīnumu māksliniekam, pie diviem stūrīšiem turot galdautiņu un skrienot pa arēnas perimetru (galdautiņam, ko no otras puses turēja triku meistars, līdzi lidoja arī pats galds, un man nekādi neizdevās (lai arī es skatījos ūber rūpīgi, atkost trika uzbūvi), pēc tam mani vēl izvilka uz plača kaut kādi klauni (ko lika darīt, neatceros).
Cirks vispār rullē. Vienreiz bija interesanti, kad uzstājās dzeloņcūka. Viņa skrēja pa apli gar rampu un, ar dažu
sekunžu atšķirību viņai sekoja milzīgs smakas vilnis. Bija lielisks skats - cūcis skrien, un publika ar tādu novēlotu reakciju un saviebtiem deguniem atliecas.
Daudz ir nācies atklausīties par šī mākslas (?), sporta (?), izklaides (?) veida šausmīgo dabu (galvenokārt - vai, vai, kā viņi tos dzīvnieciņus moka!). Bet nu man jau liekas forša tā zvēru dīdītavas smaka. Mamma ar bērnībā neveda (tāpat kā uz baletu) - tipa, tās jau tādas prastas (nezin kāpēc gribas teikt krievu) izklaides (kaut mana mamma pati puskrieviete un mums ģimenē galīgi nav nekāda nacionālā šovinisma). Rezultātā es cirkū biju, šķiet, vienreiz bērnībā un tad gadu sešpadsmit, septiņpadsmit vecumā.
Un vēl mans bijušais pēc cirkus apmeklējuma deklarēja teju ar putām uz lūpām: "Dzīvniekiem ir jāstrādā cilvēku labā!" Tas, protams, bija baigi smieklīgi, bet nu tā pārmēru žēlā dzīvniekmīļu attieksme man ar nav tuva, liekas atrauta no dzīves un liekulīga.
Un vēl - es kopš bērnības saku cirkus, nevis cirks. Tagad laikam abas formas skaitās pareizas, bet tas cirks tā kā pareizāks tomēr. Bet nu savienojumā "gatavais cirk..." es tomēr lietoju cirks, nevis cirkus. Kāpēc viss šis buļļa sūds? Es arī gribu brīvdienās, skaistā un saulainā rudenī agrā pusdienlaikā iet uz cirku, tirgu un piknikā uz parku. Bet man neļauj.

Es gribētu, lai, kamēr es guļu, atnāk rūķīši, iztīra māju, uztaisa man manikīru, pedikīru, nogriež matus, nobāž lādē vasaras drēbes. Ideālā variantā viņi arī uzrakstītu rakstu manā vietā. Vēl es gribētu, lai man ir slepenā dvīņumāsa, kuru es izmantotu, sūtot uz darbu un visādām vietām, kur man negribas iet. Viņa būtu ļoti pieticīga, bez nekādām interesēm un visu nopelnīto naudu atdotu man. Es tikai negribētu, lai viņa dzīvo manā dzīvoklī, bet, ja viņa dzīvotu citur, būtu lieki izdevumi. Varbūt viņa varētu būt tāds askēts, kas dzīvo šķūnī (pagaidām man vēl ir).

tad, kad reāls nogurums un nāk miegs, tad stundām var sevi mocīt un neiet gulēt. Bet, kad nogurumam īsti nav pamata un vis kaut kas būtu jādara, tad tikai: gulēt, gulēt, aizmigt, aizmigt, necelties, nedomāt... Šovakar Nr. 1. Labi, saņemies! Eju jau eju

Tas ir laikam traki, bet šodien fakultātes tualetē papētīju dažas meitenes un man viņas izskatījās tik ļoti maziņas (nopūta)... Es jau ar neesmu vēl nemaz veca un pase vienmēr līdzi (regulāri prasa, kad pērku cigaretes vai alko). Aizvakar ar viens tīnis pie rimi kases prasīja: vai dokumenti jums ir līdzi? Es teicu: jā gan. Labi, ka viņš to tā retoriski prasīja jau pēc pirkuma čeka izsišanas, ne uzrādīt lūdza. Citādi būtu šoks: oi, kundzīt, piedodiet. vē!
Bet vispār tie jaunieši ir labi. Es jau vakar iztēlojos, kā sarkastiski mētāšu piezīmes, ja viņi neklausīsies, skaļi sarunāsies un apsaukāsies uz mani, bet baigais klusums bija. Lielākā daļa klausījās, vairums pat pierakstīja un filmas arī skatījās.
Un vēl man liekas, kad būšu pensionāre vai vismaz pusmūža kundzīte, tad kļūšu par riktīgu agresīvu un kategorisku gudrinieci. Tipa, baigi iedzīts respekts un pretimnerunāšana pieaugušajiem, ko prasās kompensēt uz jaunākiem. Tā tās slimības pārmantojas (nē, es ne uz vienu šodien nekliedzu, biju mazliet nobijusies un pirms lekcijām visu laiku skrēju čurāt (tad arī tās mazās meitenes novēroju), bet vispār es izjūtu to ceļu no mazliet nožēlojamas kautrības un piekāpības galējības, kas tiek šķietami uzveikta ar nejauku bravūrību un paštaisnumu.

Tad nu šodien debitēšu auditorijas priekšā. Par ekspresionismu un sirreālismu. Patiesībā jau viņiem (vai visticamāk daudzajām viņām) būs viens liels filmu seanss, jo grūti jau kaut ko prātīgu sagatavot, ja uzzini tikai iepriekšējās dienas rītā, ka nākamajā jau jāiet klajā ar divām lekcijām. Grūti saprast, cik daudz un vai vispār viņi tur kaut ko zina. Cerams, ka vismaz mazāk par mani :)

Es gribu tikai gulēt, gulēt, sapņot un neko nedarīt, ne par ko neuzņemties atbildību. Visa tā rosība tiešām ir cilvēka necienīga.

Nu, šodien Nomo Novus tiešām izvērtās no izrādes pilnīgā pakaļā uz izrādi Dibenā. Koršunovs bija ok, bet pēc vakardienas Forced Entertainment apbrīnojamā 6 h skatījuma (biju bezgala laimīga vakar un vēl šodien), tomēr likās mazliet pārāk nolasāmi. Un, jā, arī provinciāli mazliet. Tā 4. sienas "absolūtā nojaukšana" bija tikai ārēji triki ar publiku (turklāt ne visai izdomas bagāti). Vēl sapratu, ka man nepatīk,ka tēlo piedzērušos, pat ja to dara labi (un lietuvieši to darīja labi). Un vispār ar to teātri ir grūti...
Šodien man bija lielisks dialogs:
1)Par to HN jau visi runā, ka tāds pusamatierisks. (smejas)
2)Vai tu esi kaut ko šogad redzējusi?
1) Nē, vakar gribēju iet uz somiem, bet lija. Pirms vairākiem gadiem redzēju izrādi, kur 2 veči vienkārši sarunājās, tā laikam bija tā pati, ko tu redzēji vakar (Forced Entertainment QUIZOOLA!)
2) Nē, nebija.
1) Un vēl visi profesionāļi smejas, ka tur visādu cirku ved. (smīkņā)
2) Vai viņi ir redzējuši?
1) Nē.
Vispār jau visu cieņu 1), jo viņa atzina, ka tad, kad Staņislavska Dailes teātris sāka, arī visi smējās, ka tur neviens normāli krutās pozas (nez, kāja uz podesta un uz priekšu pastiepta roka "būt vai nebūt"?) neprot izpildīt. Bet nu ideja, ka būtu baigi forši uztaisīt diskusiju, kur es tā inteliģenti pastāstu, kas tad vērtīgs tajās 2 vīru sarunās un cirka (klaunu un dīdīto zvēru - ha, ha, labi, tā viņa gluži neteica) tingeltangeļos, un tad tie mūzu profesionāļi (kuri neko no tā nekad nav uzskatījuši par vajadzīgu apmeklēt)oponē man pretī, neliekas baigi aizraujoša. Vispār skumji mazliet.
Bet, ja par labo, tad šodien oficiāli saņēmu apstiprinājumu, ka esmu tikusi nākamajā spēles līmenī. Nu tik varēšu visu analizēt semiotiskajā aspektā (vemju - vai tik tā nav kāda skatuves metafora?).

besis! Kā es visu paspēšu? laikam jau nepaspēšu. un kāpēc es to vispār te rakstu?

Rrrr, kļuvu riktīgi nikna šodien - i uz citiem, i uz sevi. Tagad varbūt beidzot varēs strādāt. Jau idejas raisās. Vispār man patīk būt dusmīgai, tad nav tik ļoti bail.

Ui, sabijos! Visi dokumenti sačammāti, bet prasa vēl: Viena fotokartīte. Tomēr atradās pat 5, ar vienu nogrieztu (laikam tapušas uz iepriekšējo studiju papīriņu vākšanu) Jāsecina, ka baigi neesmu mainījusies, pumpa gan mazliet citā vietā

“Tā vai cita iemesla dēļ cilvēks meklē brīnumu un, lai to radītu, ir gatavs brist pa asinīm. Viņš ir gatavs samaitāt sevi ar idejām, kļūt gandrīz vai par ēnu, lai tikai kaut uz sekundi varētu aizvērt acis un neredzēt riebīgo īstenību. Tiek paciests viss – negods, pazemojums, nabadzība, karš, noziegums, ennui – ticībā, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks, notiks brīnums, kas dzīvi padarīs panesamu. (..) Un tā nu es domāju, kāds brīnums tas būtu, ja šis brīnums, par kuru cilvēks pastāvīgi sapņo, izrādītos ne vairāk un ne mazāk kā tie divi milzīgie renkuļi, kurus uzticīgais māceklis iekakāja bidet. Ja pēdējā brīdī, kad banketa galds jau klāts un nošķind šķīvji, pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma parādītos sudraba paplāte un uz tās pat aklais redzētu ne vairāk un ne mazāk kā divus milzīgus sūdu kunkuļus. Esmu pārliecināts, ka tas būtu brīnumaināk par visu, uz ko cilvēks cerējis.” (Henrijs Millers “Vēža trops”)

Ja nebūtu tik garš, varētu teikt, ka šis ir mans dzīves moto.

Sekojot pēdējo textu http://klab.lv/users/texti/33027.html komentos ierakstītajai idejai, ka zip.lv iepazīšanās sadaļa reāli ielīksmo, meklēju līksmi. Nu, ja man būtu kruts vecis pie sāniem, tad jau reāli izņirgtos. Bija jau bija smieklīgi, bet mazliet arī nomācoši - vot, nesaprotu, vai tas ir kaut kāds īpašs stils iepazīšanās sludinājumu pašprezentācijā rakstīt visos aspektos (ortogrāfijas, interpunkcijas, stila, bet, pirmkārt, jau domāšanas ziņā) pilnīgi kropli vai arī ir tik traki, ka tas no sirds un smadzenēm.
Tos spožākos nepiefiksēju un vairs jau nemeklēšu, bet vispār man patika teksts: "Ja iet runa par nopietnam atiecibam tad velams lai no labas gimenes, kas ir labs protams ir plass jedziens, bet nu domaju ka ta kura tada bus ari sapratis. Pusdienas gajejas lugsu netraucet." Izraisa tādu kā dvēseles pušu raušanos: saprotu, kas ir laba ģimene (tātad deru!), bet pusdienās eju (parasti gan par savu naudu). Varbūt mans + varētu būt, ka brokastis gan neēdu. Ko man darīt, mīļā Laba?

Kā gadījies, kā ne, man ēdienkarte ir ļoti ekvivalenta mentālajam stāvoklim. Tad, kad forši - ēdu dārzeņus un gaļu. Kad sūdīgi - bulkas (visādus maižu produktus un ātri pagatavojamos makaronus). Jūlijs man ir nīstamākais mēnesis gadā (iemeslus zinu, bet uzrakstīšu kaut kad vēlāk, kad zināšu, kā tas ir rakstīt dieneni klab.lv). Vairākas dienas jau pārtieku no cīsiņiem mīklā, pīrādziņiem, kafijas maizītēm un citām kunģi aizsprostojamām huiņām (lēti, ja kas). Katram ir izvēle - rakstīt par "Austrumu bulku" Centrāltirgus paviljonā, kur par 30 sant. iespējams saēsties cīsiņu lavašā (labs, īpaši ja tikko cepts!), vai apmeklēt naktstirgu, kur dārzeņi - lēti, lēti. Jāpārvar tik iedzimtais slinkums. Ne tikai sapņoju, bet skaidri zinu - pār kalniem un ielejām nāk organiski audzēts dārzenis (kolrābis kaut kāds), kurš saka: "Tu to (un es zinu, ko) vari".

Ārprāc! Izrādās, ka es šeit esmu. Pavisam biju aizmirsusi.

Tā kā sliecos domāt, ka cilvēks ir ļoti atkārtojošs dzīvnieks, man ir radusies pārliecība par literatūras un mākslas vispār kaitnieciko iedarbību. Visa kulturālā ņemšanās pārsvarā ir par nāvi un mīlestību. Mirst cilvēks vienreiz - tādēļ dažādi smalki, skaudri un oriģināli dvēseles pētījumi par šo tēmu iespaido varbūt vienīgi tīksmi skarbas pašnāvības fantāzijas (kļūda, kļūda, kļūda!Var smelties arī lielisku iedvesmu slepkavībām, un sačakarēties līdz pakāpei, kad arī sāc to darīt). Bet tātad - mirst cilvēks vienrreiz, mīl - daudzreiz. Ir, protams, arī teorija, ka 1X, taču tā neizslēdz iespēju katreiz teikt, ka šī beidzot ir tā 1. reize un ka tās iepriekšējās neskaitās. Īsi sakot - katrs mīl tā, kā dzīvē redzējis un kā salasījies vai filmās saskatījies. Ja es skatos ziepenes, tad es mīlu vai vismaz cenšos mīlēt kā ziepenē. Un tāpēc, nedod Dievs, salasīties visādus 20.gs smalkos un pretrunīgos dvēseles pētījumus! Puslīdz veselīgai dzīves uztverei pilnībā pietiktu iesākumā ar pasakām (pirmkārt arhetipi, kas savā būtībā ir pareizi, otrkārt, pozitīva dzīves uztvere), bet pēc "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi", t.i., laulībām vai kaut kam tamlīdzīgam par ļaunu nenāktu kāda vispārizglītojoša brošūra, piem., "Pasaki NĒ varmākam ģimenē!".

tests