brunhilde -

Un ja turpina par vecumu, tad man bija ļoti skumji un arī smieklīgi reizē, kad atklāju, ka orhideja, par kuras nemitīgo skaistumu un mūžīgo ziedēšanu vecmāmiņa tā lepojās, apskatot to tuvumā izrādījās mākslīga. Es to atklāju pirms kāda gada vai pat senāk, bet nevarēju sadūšoties viņai pateikt. Domāju, kā viņa to čubina - laista un rasina (viņa vēl lielījās, ka visi sakot, ka nevajag rasināt, bet viņa tāpat tā darot, un re - kādi neticami rezultāti), bet tas izrādās ir plastmasas un auduma veidojums (samērā labs gan tiesa). Laikam bērni pateica, bet viņa neticēja un tad vairākās kopējās sanākšanās turpināja lepoties, un sīkie ņirdza gluži kā traki, bet pieaugušie mēģināja nomainīt tēmu, smīnēja vai kaut ko bikli mēģināja viņai iestāstīt. Galvenais pierādījums, ka puķe ir īsta viņai bija pumpuri, kas šo gadu laikā kļuvuši lielāki, bet tā arī pagaidām vēl nav tikuši līdz izplaukšanai.
Mamma teica, ka vecmāmiņa tomēr pirms kādām dienām esot kārtīgi saules gaismā izpētījusi, jo mēs ar mammu esam pārāk smīnējušas iepriekšējā apciemojuma reizē. Izpētes rezultātā arī viņa atzina, ka puķe tomēr ir mākslīga.
Es vēl viņai uz pagājušajiem Ziemassvētkiem uzdāvināju tādu komplektiņu - stikla vāzīti un hiacintes sīpolu, lai viņa var audzēt kaut ko īstu. Bet tas bija jātur specifiskā temperatūrā, viņa laikam aiznesa trepjutelpas kambarī, kur bija par aukstu. Šķidrums sasala un stikla vāzīte saplīsa. Vecmāmiņa man to stāstīja un teica, lai es viņai vairs tādas dāvanas nedāvinu, ka viņa ir par vecu.