brunhilde

Pirms nedaudz vairāk kā gada es izdomāju tādu mazo leģendu par savu mazo sirdi:
Reiz, sensenos laikos, man bija dzīva, jūtīga, cerīga, bet ļoti trausla sirds. Visādi cilvēki uzvedās kā jau cilvēki, un sirds salūza. Ar salauztu, bet dzīvu sirdi neviens nevar ilgi dzīvot, tāpēc es to iesaldēju (kā tādu olnīcu) tā teikt nenoskārstai vajadzībai. Un pirms gada es viņu atsaldēju. Tagad man ir dīvainos rētaudos saaugusi, bet dzīva sirds.
Man liekas, ka šito izdomāju pēc tam, kad biju pabimbājusies ļoti jau pasūdīgajā (ja mēs par mākslu) "Sniega karalienes" izrādē Kongresu namā. Un, lai arī es tagad lasu, ko esmu uzrakstījusi, un man ir kauns, jāatzīst, ka kaut kāda taisnība tajā ir. Un man būtu krietni labāk, ja es varētu bez ironijas visādas šitādas pašatklāsmes pieņemt un dzīvot saskaņā ar tām. Banalitātes ir jaukas. Turklāt izskatās, ka cilvēki, kuriem iekrāts vesels aforismu lērums un lielās, jaukās dzīves patiesības; cilvēki, kuri par tām stāsta visādās intervijās; šie cilvēki tik tiešām jūtas laimīgāki (un tas jau nekas, ka izskatās pēc pamuļķiem). Un tā nemaz nav liekulība vai stulbums, kā man labpatiktos domāt, jo es pati esmu kaut kādā dzīves mirklī kā baigo atklāsmi piefiksējusi kaut ko no sērijas "Visi man labi bija, kad es pati laba biju." (Vai manas bijušās skolas bijušā direktora (nelaiķa) izteiksmīgā izpildījumā kādā svinīgā pasākumā aktu zālē: "Visi man labi bija, kad es pats/ pati labs/ laba biju." (viņš, protams, bija arī latviešu valodas skolotājs pēc profesijas un pārliecības).)
Banalitātes ir kā labas zāles, vienīgā problēma, ka organisms tās atgrūž.
Šodienas banalitāšu topā man uzpeldēja "dzīvo katru dienu kā vienīgo". Par šo topiku es padomāšu. Šī gan nebūs tā diena, jo vakar bija vīna runas līdz diviem naktī,  šodien pohojos līdz sapratu, ka arī puņķojos (labi, ka brīvdiena). Tagad ārstējos ar tēju un brendiju. Abi garšo pēc smaržām.

Par biedinājumu sievietēm:
"17. Redzu vienu vīrieti. Fiziski tas tīrs un glīts, bet auriski pinkains, tārpains un gļotains. Pie sasveicināšanās ar sievietēm viņš roku sniedz fiziski, bet auriski i savu galvu i dzimumorganu bāž sievietes kāju starpā."

Par biedinājumu vīriešiem:
"18. Redzu vienu sievieti. Viņa pastāvīgi ir ar izmālētu sēju un pastāvīgi savādi netīkami smaida. Viņas fiziskajā sējā vienmēr atrodas ievilkts tās auriskais dzimumorgans un redzams, ka tas ir viņas galvenais domāšanas centrs un objekts. Tiklīdz viņa skar sasveicinājumam roku, auriskais dzimumorgans izlec no sejas, iekļaujas tajā rokā, ar kuru tā izdara sasveicināšanās pieskārienu pie vīrieša. Gadās, ka viņa, garām iedama, kādreiz vīrieti aizskar ar savu plecu. Tiklīdz viņas plecs saskaras ar vīrieša ķermeni, tanī mirklī auriskais dzimumorgans lec ārā no sējas un ieskrien viņas plecā. Tur tas cenšas paberzties, cik vien tam garāmejošas pieskāršanās brīdī ir iespējams. Pie tam šis auriskais sievietes dzimumorgans pastāvīgi izdod auriskas gāzes, gļotas, ir apaudzis ar netīru vilnu un izskatās kā liels riebīgs jēlums un ar katru pieskārienu atstāj savas auriskās gļotas tanī vietā, pie kuras pieskaras."

/Klišeja Nr. 120. Saskares auriskās puses/

Vēl es šodien iepazinos ar paraugu džina (ne tā, kas dzēriens) veidošanā. Diezgan vienkārši, turklāt viņam var prasīt ne tikai visādus dabiskā skaistuma, jaunības un veselības uzlabojumus, bet piebilst vēl tā: "Tev jāpalīdz sagādāt man arī kosmētika, veļa rotas - viss, kas dara daiļu, veselu, jaunu."
P.S. Un jā, tekstu "viņas sejā vienmēr ievilkts auriskais dzimumorgāns, kas gatavs lekt laukā" centīšos acerēties un izmantot sarunas uzturēšanai smalkā sabiedrībā.

Man ir problēma būt ieinteresētai, motivētai un aizrautīgai. Nezin kāpēc apskatījos Rīgas Centrālās bibliotēkas izveidoto albumu "Tikšanās ar Zani Daudziņu" un vēl vairāk nezin kāpēc gandrīz apraudājos - tur visi (gan Daudziņa, gan penžas) izskatās reāli aizrautīgi un ieinteresēti. Tik jauki un tik bezjēdzīgi. Atnāk 1 samērā jauns cilvēks pie pārdesmit galīgi vairs ne jauniem cilvēkiem (visi siev.dz.) un tad visi priecājas un apmainās ar pozitīvām enerģijām. Tā laikam ir tā pareizā dzīves uztvere. Ar ko tie cilvēki nodarbojas? Un ar ko es pati nodarbojos?

Kūpināti lašu vēseriņi tiešām ir pretīgi (un es taču to zināju jau pirms iekrāvu savā iepirkumu grozā!) - eļļaini glumi un ar to nejauko piegaršu. Kaķis arī vairs neēd (acīmredzot viņai ir vairāk cieņas pret savu vēderu un kaķiskajām garšas kārpiņām nekā man), es kaut kā iemocīju. Jocīgi, bet gaļu un saldumus (izņemot dažas biezpienmaizes (tās es akceptēju gadījumos, kad eju pusdienās ar mammu - kā rituālu pie kafijas) un vienu milzīgu dzērveni šokolādē, ko gribēju nogaršot, jo tā bija no Ziemassvētku našķu groza, ko viens miljonārs uzdāvināja manai vecmāmiņai) neesmu ēdusi kopš gavēņa sākuma. Bail kļūt par psihu veģetārieti.
Vīns gan regulāri ieplūst manā ēdienkartē - tās jau Jēzus asinis, kā zina ikviens kulturāls cilvēks (nē, es nemānu sevi, lieliski jūtu, kā tas čakarē manas smadzenes un visu pārejo; es tikai ironizēju).

Pirmā Latvijas gurķa gals noēsts. Zelta cenā un noteikti tāpat nitrātiem pilns kā tie ļaunie svešzemju imigranti. Smaržīgs, protams, bet nesen ēstais igauņu (viņi jau atkal bija pirmie, vē) gurķis nebija ne par matu sliktāks. Kāpēc tad gandrīz divas reizes lētāks?
Bet cilvēks, protams novērtē tikai to, kas par dārgu naudu pirkts. Noteikti Mārupei ir kāds dziļāks mērķis patiesa patriotisma audzināšanā. Pastalās, bet ar vietējo gurķi gana tarbā.

Bilance: PMS, stresa iespaidā totāli sabojāta - saspaidīta seja (labi, ka ir mati, kurus uzķemmējot priekšā, var censties kaut ko noslēpt vismaz pa sejas perimetru (kaut - ko gan mēs te cenšamies piemānīt))+ joprojām ceru, ka tējas koka eļļa ne tikai ir ļoti iedarbīga, bet darbojas arī supertempā. Sapīpējusies tā, ka visas iekšas čīkst. Toties šo to sarakstījusi, šo to pat nosūtījusi. Svētdienas pēdējā laikā ir manas labākās rakstāmās darba dienas. Bet vai kaut kādi sūda rakstu darbi ir sačakarētas veselības (plauša) un skaistuma (seja) vērti? Protams, ka nē. Bet diemžēl dzīve joprojām dzīvo mani, nevis es dzīvi. Par spīti visām apņemšanām. Bet savu izaugsmes plānu pierakstīšani tomēr ir tāds pluss, ka tie pavisam neizgaist ikdienas mēslainē. Es visu atceros! (Un gruzos.) Un vēl - gavēņa izjūtas ir tādas, ka gaļu vispār neprasās, bet lasi un garneles es arī drīz vairs nevarēšu iekšās dabūt. Būs laiakm jāpāriet pupu - grūbu režīmā, iekrāsojot savu ikdienu ar kādu vietējo vai kaimiņzemes gurķi. Un vīns savukārt beidzot galēji jāaizstāj ar mākslu, publicistiku un zinātni (iepriecinošāk gan būtu - ar seksu).

Bērnībā domāju: būs vīrs un 3 bērni
Dzīvē izvērtās: vīns un 3-diennieks

Man virs galvas ir aparātiņš, kas konstanti kaisa pelnus. Tāpēc tik reti dzīvē (gandrīz vai nevaru atcerēties) kāds man ir kaut ko pārmetis. Ko tur pārmest cilvēkam, kam pelnu čupa frizūras vietā.

Izrādās manam ķermenim iestājas panika nāves tuvumā. Prāts un jūtas mierīgi, bet šis raustās kā tāds galerts, un es sev tik varu teikt: elpo, elpo. Vairs nekādas godasardzes.

Klausos ar 1/2 auss kaut kādu sviestainu dāmu LR1 Monopolā. Un tad - jā!!! - pirmie indigo bērni tagad jau ir 25 - 30 gadus veci indigo jaunieši vai pieaugušie. Ļoti labi - tātad šitā indigo štelle vairs nav apbērnojošos ļaužu monopols. Turpmāk pozicionēšu sevi kā indigo jaunieti. Vienu no pirmajām. Kamēr raupjie cilvēki, kuri pārkāpj dabas un Dieva higiēnas likumus, salātos redz tikai gurķu šķēles, mēs - tie, kas indigo, kristāliskie un citu garīgās elites slāņu pārstāvji - nepareizās un materiālistiskās pasaules dēļ, slīgstam grūtsirdībā un atkarību problēmās, toties savos salātos atrodam arī pa kādai garnelei.

Vajadzētu deklarēties kaut kur ārpus Rīgas. Tikai pārdomas, saņemot Vienotības avīzīti. Nav par ko balsot pat pēc principa "mazākais ļaunums". Un vēl kaut kā deformēti tajā avīzē virsraksti uz vāka izlasījās: "Komunālie rēķini: nemaksā" (tas man patiktu) un "Senioru dzīvesprieks spridzina" (bet ir tak labāk nekā spirdzina! nespēju iedomāties, kā mani kāds vecs ūpis varētu spirdzināt; vot par spridzināšanu gan varētu piekrist ikviens, kas reiz iemaldījies sabiedriskajā transportā vai kādā pasākumā ūpju auditorijai).

Cietumā nebūs jāiet, lielas naudas nebūs jāmaksā. Apsūdzība elekrības zagšanā, izanalizējot datus, man ir atcelta. Bet vispār laikam baigais frukts tas iepriekšējais dzīvokļa īpašnieks bijis.

Чукча - не читатель, Чукча - не писатель, Чукча - философ.

Te lērums dāmu, kā rādās, aptrakušas ar to karnevālu. Štātes meklē. Es ar apsvēru domu, 1. reiz pēc n-tajiem gadiem, kad biju, šķiet, gadu 16-17 vecumā. Bet man jau laika nav, tieksmi/slieksmi uz vientulību + nelabu sirdsapziņu par visu, ko pienākums prasa, šajā dzīvesspara kapacitātes līmenī nav viegli apvienot ar džezīgu glamūru, milzīgu uzcirtušos personu baru un laikmeta vārdā nosaitētām/ pieplacinātām krūtīm.

Mēs tagad darbā vingrojam. Presīte un stiepšanās. 15 min dienā, bet jūt.

Ha! Es te tā fantazēju, cik forši, piemēram, aktīvi tusēties, bet nelietot alkoholu (un es esmu tā darījusi). Līdz ar to paspontāno gavēni un citām figņām man pēkšņi likās, ka vajag dzīvot daudz sabiedriskāk. Jo pēdējos gados ir tā, ka izvēle visbiežāk ir vienkārši pielieties mazā, norobežotā kompānijā (lētāk sanāk, par reputāciju nav jādomā, nav ne par ko jāiespringst - kā es izskatos, ko runāju, kad un kur aizmiegu), bet šādas formas pasākumā piedalīties bez alko lietošanas gan ir murgs.
Un tad es sāku plānot visu, ko vien es varētu darīt, un iespēju bija daudz, ka ne paspēt. Vakar gāju ielās, bet jau pa dienu sapratu, ka būs vien tas vīns jādzer tomēr (jo kaut kā nav laimes manā mazājā sirdī). Pabiju dažās vietās, vīnu iedzēru, mazliet padejoju, ar taksi mājās braucu. Nemāku teikt, vai tagad mani nomoka sirdsapziņas pārmetumi vai arī esmu apmierināta.
Nezinu ar to gavēni vispār. Nav jau grūti kaut ko neēst/ nedzert, bet ir grūti motivēties tam. Tagad domāšu, ko darīt. Sanāk jau tā nožēlojami - 3 dienu gavēnis, kurā starp citu viendien apriju 150 g paku ar studentu brokastīm (gavēnis, protams, nav diēta, kuru man nafig, tomēr šitā gastronomiski izvirst - fui, fui). Es jau zinu, ko gribu - saņemt rokās savu dzīvi. Un kontrolēšana/ ierobežojumi ēšanas/ dzeršanas jomā mēdz līdzēt - tu jūties stiprs un motivēts, un tāds kā priecīgs. Bet šoreiz es kaut kā tomēr nebiju dikti priecīga un motivēta, nāca miegs un gribējās rīt.
Un es būtu ar sevi ļoti lepna, ja saņemtos aiziet uz veikalu pēc tualetes papīra. Citādāk būs tā: "Tualetes papīra trūkums dirsā kož tikai tad, kad klucis nolikts košs." (fui, cik jēli izskatās tā uzrakstīts, bet manā dzīvē vajag vairāk prastības). Bet, ja es iešu uz veikalu, tad ir risks nopirkt arī vīnu un milzīgu, asiņainu gaļas gabalu.

Man tagad ir optiskais internets. Varbūt normāls ātrums mazliet uzlabos psihisko līdzsvaru. Bet, nez, darbā ar skaitās optiskais, bet tāds sūds, ka ar savu vilkšanos un kāršanos var līdz pilnīgam nervu sabrukumam novest. Un vēl man tagad ir pilnīgi jauns rūteris iepakojumā kā dāvana, kuru man nevajag, jo jau ir. Jādomā, kur realizēt.
Bet vispār toč baigi ātrs. Tagad bail, ka smadzene netiks tam ātrumam līdzi, man liekas, es pat rakstīt sāku ātrāk :)

Baigi gribas kotletes.

Tikko ieziedu pēdas ar klīsterainu auzu pārslu biezputru. Tā jau man likās, ka uztaisīt sejas skrubi un cerēt, ka pēc pedikīra pārpalikums vēl būs lietojams arī kājām, nav prāta darbs. Bet vispār bija patīkami. Un smaržoja garšīgi.

Tā jau zināju, bet vakar mīļajā ēstuvē atkal pārliecinājos, ka asi ēdieni man garšo, ja tajos ir gaļa. Nav jau īpašas jēgas man to gaļu neēst, bet varbūt labāk atteikties no kaut kā vairāk un tad, ja man sagribēsies sadzerties vīnu, sublimēšu savas tieksmes uz ilgām pēc kotletes.

Vakarā izņēmu no pastkastītes divus ielūgumus uz kino. Paldies cilvēkam, kas "negrib palikt parādā un nepildīt solījumus" (lohs!) Tagad domāju, vai 2 reizes iet vienai vai tomēr kādā jaukā kompānijā.