Neirožu spēļu laukums

Atcerējos un gribēju pasūkstīties par vakardienas braucienu restorānvagonā ar ceptu/svaigu sīpolu aromu. Oi, bože hraņi carja. Labi, ka man nebija pārkares. Bet ko nu par to. Kad atausa atmiņā brauciens autobusā, uz Valmieru, kad viena lauku meitēna dēļ, kura atradās pārdesmit centimetrus no manis, precīzāk, viņas pirksts no mana deguna, man visu ceļu bija iespēja baudīt sulīgu sūdu aromu, tas viss likās nesvarīgs/sūds. Nav ko sūdzēties.