Neirožu spēļu laukums

Miedziņš ir autonoma būtne. Vismaz man tā dažkārt šķiet. Katrs ar savu raksturu, kur nu vēl tie visi niķi un stiķi. Dažkārt padodas kontrolei, dažkārt - nē.
Guli tu savā saldajā rīta miegā, bet kāds paver istabas durvis, kaut klusu, klusu, bet Miedziņš izsprūk ārā. Nenoķert to vairs; dažkārt aiz kājas jau var noķert un atvilkt atpakaļ, bet reti tā gadās. Citreiz tieši pretēji - sēž visu laiku tev kukaragā un nost nekāpj.
No rīta katrs dodamies savās gaitās, dažkārt kopā, dažkārt šķirti, taču tas itin nemaz nenozīmē, ka neredzēsities līdz vakaram; parasti to sajūti, kādam garāmgājējam paejot garām un vedot savu miedziņu pie rokas -, žāva uzreiz klāt. Vai piesēdi parciņā uz soliņa, un pēc pāris mirkļiem pārņem nepārvarams sīmanis - atkal miedziņš pie vainas. Sēž blakus un lasa Kanta Tīrā prāta kritiku vai kādu lubeni. Teikšu gan atklāti, nezinu ko viņi lasa, gan jau, ka gaumes tikpat atšķirīgas kā saimniekiem.
Mans, piemēram, ir baigais, kā pats sevi sauc, rokenrolists. Pēkšņi, nakts vidū izdomā doties ballēt, un es palieku bešā. Cits viņa niķis izpaužas, kad minos uz darbu. Uzlec uz velosipēda bagāžnieka un auro kaut ko, bet man tak "miedziņš" uzreiz klāt, i vairs neesmu tik veikls un izmanīgs.
Lab`, kādreiz pastāstīšu vēl ko, tagad pārgurums klāt, - rokenrolists ballīti rīko -, došos pagulēt.