Neirožu spēļu laukums

Ja cilvēki nepieļautu kļūdas un valoda nemainītos, mēs vēl arvien runātu protoindoeiropiešu valodā, uzskata lingvists Dilans Glinns

Sarunājos ar britu lingvistu Dilanu Glinnu, kas piedalās Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektā, kura mērķis ir izveidot latviešu valodas korpusu. Kas ir korpuss? Definīciju man neizdevās izvilināt, tomēr līdz sarunas beigām zināma izpratne radās. Tas gan neliedza mums izrunāties par to, kas ir pareiza valoda, kāpēc jaunieši neprot vai prot rakstīt un ko īsti māca angļu valodas pasniedzēji.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados daudzi zinātnieki bija pārliecināti, ka drīz vien viņiem izdosies saprast, kā darbojas psihe un rodas valodas spēja. Neizskatās, ka tuvākajā laikā šīs cerības piepildīsies, vai ne?

Pilnībā piekrītu. Trīs gadus vecs bērns perfekti runā latviski, bet es, pat ja nodzīvotu šeit divdesmit gadu, tāpat pieļautu rupjas kļūdas. Kāpēc tas tā? Mēs nezinām. Kā iespējams ar minimālu ievadinformāciju nonākt pie valodas visā tās sarežģītībā un precizitātē, tas vēl arvien ir noslēpums. Un, ja jūs dzirdat kādu lingvistu vai kognitīvo zinātņu pārstāvi sakām, ka mēs saprotam vai tūlīt sapratīsim, kā tas viss darbojas, neticiet! Mēs nezinām pat pamatlietas. Pašlaik gan smadzeņu pētniecībā, gan lingvistikā konkurē divas lielas teorijas, un es piederu pie viena no šiem virzieniem...

Kura?

Lingvistikā mēs to saucam par kognitīvi funkcionālo pieeju, kurai smadzeņu pētniecībā atbilst paralēlās apstrādes pieeja, kas aizstāv viedokli, ka procesi smadzenēs ir sarežģīti, grūti pārskatāmi un notiek dažādās smadzeņu vietās vienlaikus un ka valodas pamatā ir vispārējas kognitīvas spējas, kas nav saistītas tikai ar valodas apguvi. Otrs virziens, kas īpaši ietekmīgs Amerikā, saistās ar Noama Čomska vārdu un ideju par sintaktiskiem moduļiem mūsu prātā, kas producē valodu. Viņi bija tie, kas piecdesmitajos un sešdesmitajos apgalvoja, ka sapratuši, kā valoda darbojas. Manuprāt, Eiropā vairākums pētnieku nosliecas par labu mums, bet tas nenozīmē, ka mums noteikti ir taisnība.

Vai tomēr ir lietas, ko mēs tagad saprotam labāk nekā sešdesmitajos?

Jūs uzdodat jautājumu cilvēkam, kurš nav neitrāls. Manuprāt, mēs zaudējām daudz laika, mēģinot pierādīt Čomska hipotēzi, kas, protams, bija ļoti ticama un aizraujoša, proti, ka cilvēks piedzimst ar iedzimtu valodas spēju, iedzimtu universālu gramatiku un ka konkrētās valodas ir šīs universālās gramatikas dažādas versijas. Tas izskaidrotu, kā bērns, kura saskarsme ar valodu tomēr ir ierobežota, spēj radīt bezgalīgi daudz jaunu izteikumu. Lingvisti ceturtaļgadsimtu centās pamatot šo hipotēzi, bet viņiem tas vēl arvien nav izdevies. Tā ka mēs būtībā neesam tuvāk atrisinājumam, bet mēs esam daudz tuvāk tādā ziņā, ka vairs nemēģinām pierādīt to, kas, visticamāk, nav patiess.

Esam tuvāk patiesībai, jo neticam vairs Čomskim?

Nu, tas ir mazāk diplomātisks veids, kā to pateikt. Katrā ziņā tieši šajā kontekstā korpusu lingvistika, ar kuru es nodarbojos, kļūst nozīmīga. Mēs beidzot uztveram lingvistiku kā sociālu un empīrisku zinātni. Mēs vairs nemēģinām izprātot abstraktas formulas vai noteikumus, saskaņā ar kuriem darbojas valoda, bet ejam ārā no kabineta un pētām miljoniem teikumu, ko reāli cilvēki patiešām saka.

Jūs jau sākāt skaidrot, kas ir korpusu lingvistika, bet varbūt varat dot mazliet plašāku komentāru?

Tā vispirms ir jānodala no datorlingvistikas. Abi lieto korpusus, bet ar dažādiem mērķiem. Datorlingvistikas mērķis būtībā ir iemācīt datoriem lietot valodu — saprast un producēt dabiskās valodas izteikumus. Nozīmīgākais lietojums tam būtu datortulkošana. Lai gan datorlingvisti daudz ko ir sasnieguši, līdz runājošam datoram vēl ļoti tāls ceļš ejams, tas nu ir droši. Savukārt mūsu mērķis ir cits. Mēs gribam patiešām precīzi aprakstīt valodu. Pat pati labākā latviešu gramatikas grāmata nevar paredzēt, kādi pareizi teikumi latviešu valodā ir iespējami. Un ne katrs pareizs latviešu valodas teikums ir izskaidrots šādā grāmatā.

Kāpēc?

Gramatikas grāmatas nav precīzas — pati labākā gramatikas grāmata pasaulē ir neticami vienkārša, salīdzinot ar valodas sarežģītību.

Mēs varētu teikt, ka teikums, kas nav aprakstīts gramatikas grāmatā, nav pareizs.

Mēs varētu, bet, ja visi tā saka un visi piekrīt, ka šis teikums skan pareizi...

Man ir radies iespaids, ka Latvijā preskriptīvā pieeja valodai ir ļoti izplatīta, piemēram, mums bija diskusija par "kad" lietojumu "ka" vietā. Vai mēģinājumi nodalīt pareizu un nepareizu valodu būtu kaut kas pretējs jūsu pieejai?

Jebkurš Rietumu lingvists piekristu, ka, ja jūs runājat dzimtajā valodā un neesat noguris vai, teiksim, piedzēries, tad viss, ko jūs sakāt, ir valodiski pareizs. Un tās, kas no preskriptīvās pieejas izskatās pēc kļūdām, nav kļūdas, bet drīzāk valodas izmaiņu piemēri. Ja cilvēki nepieļautu kļūdas un valoda nemainītos, mēs vēl arvien runātu protoindoeiropiešu valodā un, piemēram, latviešu valodas vienkārši nebūtu. Jebkuras lingvistikas pamatprincips ir deskripcija, nevis preskripcija. Preskripcija ir socioloģisks fenomens. Tā ir nozīmīga, jo tā ir daļa no varas struktūru izpausmēm valodā. Latviešu jaunietim, ejot uz darba interviju, ir jāzina, kad lietot "ka" vai "kad", bet, sarunājoties ar draugiem krodziņā, tam nav nozīmes. Lingvistikā mēs aprakstītu abus lietojumus — kādos gadījumos viens tiek uzskatīts par atbilstošu un kādos ne.

Vai jūs piekristu, ka mēs varam pārprast viens otru, ja lietojam vārdu nepareizi... nu, pa jaunam?

Nē, es nepiekristu. Tas, ko mēs lingvistikā saucam par disambigvitāciju, ir nepārtraukts process, ar kuru ir saskārusies jebkura cilvēciska būtne. Čomskim tā bija problēma, bet ne kognitīvi funkcionālajai pieejai, jo mēs uzskatām, ka saprašanai vitāli būtisks ir konteksts, un disambigvitācija, proti, izšķiršanās starp divām kāda izteikuma interpretācijām — kāds kaut ko pasaka, un tas var nozīmēt vai nu vienu, vai otru — konkrētā kontekstā parasti nav problēma. Ja tā ir problēma, tu saki: "Ko?" Tad sarunu biedrs pārfrāzē teikto, un problēma ir atrisināta.

Pirms dažām dienām runāju ar cilvēku, kurš strādā vienā no Latvijas pašvaldībām, viņš sūdzējās, ka daudzi jauni cilvēki, kas nāk pie viņiem strādāt, raksta ļoti kļūdaini. Vai jūs teiktu, ka tā nav problēma?

Nē, tā ir problēma...

Proti, tā ir problēma tikai varas attiecību ziņā? Vai tas ir tikai veids, kā nošķirt izglītotos no neizglītotajiem?

Protams. Un katrā valodā pastāv dažādi, teiksim, reģistri, valodas variācijas — veids, kā jūs runājat ar trīsgadīgu bērnu, atšķiras no veida, kā jūs runājat ar savu draugu, tāpat kā tas atšķiras no veida, kā jūs runājat ar priekšnieku vai zinātniskā konferencē. Problēmas rodas tad, kad cilvēki, kuriem noteiktās situācijās vajag lietot noteiktu reģistru, nav pietiekami izglītoti, lai to lietotu pareizi. Piemēram, arvien vairāk cilvēku mācās universitātēs, kas, protams, ir laba lieta, bet darba devēji sūdzas, ka izglītības līmenis krītas. Jautājums ir sarežģīts — valoda mainās, un cilvēki, kas ir labi apguvuši varas reģistru, vienmēr sūdzas, ka citi cilvēki, kas mēģina ieņemt viņu vietu, nerunā varas reģistrā tik labi kā viņi. Manuprāt, šādi konflikti pastāv jebkurā sabiedrībā un no tā nav iespējams izvairīties. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēkiem nav jāapgūst rakstu valoda vai izglītoto cilvēku valoda. Tā ka ir svarīgi, lai latviešu skolās tiktu mācīts, ka noteiktās situācijās ir jāprot atšķirt "ka" un "kad", it īpaši tas ir nozīmīgi rakstu valodā.

Vai jūs teiktu, ka tā nav lingvistiska, bet drīzāk sociāla vai politiska problēma?

Tā nav lingvistiska problēma, lingvistikas kontekstā šī parādība ir pilnīgi dabiska. Tā var būt sociāla problēma, kad sabiedrība jūt, ka cilvēki vairs nepārvalda noteiktu valodas variāciju. Varbūt tā ir sociālo pārmaiņu izpausme. Iespējams, Latvija šobrīd mainās ļoti ātri; iespējams, sociālās izmaiņas ir ātrākas nekā izmaiņas valodā, un tas var radīt konfliktus.

Kā datorizācija un internets ir izmainījuši valodu? Ir izmainījuši?

Protams! Datori ietekmē valodu tādā veidā, ka cilvēki daudz izmanto pareizrakstības programmas. No vienas puses, tās padara cilvēkus kaut kādā ziņā slinkākus, bet no otras puses, datori ļauj cilvēkiem radīt augstas kvalitātes tekstus ļoti īsā laikā. Šobrīd ar šo rīku palīdzību vidēji izglītotam latvietim ir daudz vieglāk radīt augstas kvalitātes, tā nebūtu pareizi teikt — augsta reģistra tekstus latviešu valodā.

Vai jūs teiktu, ka datori paaugstina mūsu spēju izteikties, domāt vai sazināties?

Nē, tie paaugstina mūsu spēju producēt tekstus rakstu valodā. Atceraties laikus pirms datoriem, kad visi izmantoja rakstāmmašīnas? Rakstu valoda bija diezgan noslēpumains fenomens, ko cilvēki apguva skolā un noteikti cilvēki noteiktās profesijās, elite, to lietoja. Lielākā daļa cilvēku to izmantoja maz. Mūsdienās mēs sakām, ka jaunieši nezina, kā rakstīt, bet patiesībā viņi, visticamāk, zina latviešu rakstu valodu labāk nekā vairākums latviešu pirms piecdesmit gadiem, kad lielākajai daļai nevajadzēja izmantot rakstu valodu, ja nu vienīgi, lai uzrakstītu vēstuli. Toreiz rakstu valodu pārzināja elite un klerki, kuru darbs bija producēt tekstus. Šodien no cilvēkiem vidusskolā un augstskolā tiek prasīts, lai viņi rakstītu ļoti akadēmiskā, ļoti pareizā rakstu valodā. Un, par spīti visām kļūdām, viņi to dara visnotaļ veiksmīgi. Cik no jūsu mātes paaudzes prata rakstīt ar rakstāmmašīnu? Tagad atrodiet man kādu astoņpadsmitgadīgo, kas neprastu rakstīt uz datora klaviatūras? Tā ka rakstu valoda ir izplatījusies grandiozi. Tas rada jaunas problēmas. Piemēram, ir daudz latviešu valodā rakstītu tekstu, kas atgādina sarunu valodu. Mēs nonākam pie jautājuma par internetu. Agrāk mēs nesazinājāmies rakstiski. Mēs runājām, runājām pa telefonu, uz ielas, laiku pa laikam uzrakstījām kādu vēstuli. E-pasts, čati, blogi, īsziņas — cik liela daļa komunikācijas šobrīd norit rakstiskā formā, salīdzinot ar divdesmit gadu senu pagātni! Rezultātā valodas rakstu formas kļūst sarežģītākas, kas var atstāt daudzējādu iespaidu uz augsto rakstu valodu.

Ne tikai tas. Tev jāzina noteikumi dažādiem komunikācijas veidiem.

Protams, un tas mūs aizved atpakaļ pie tēmas par sūdzībām, ka spēja lietot pareizu latviešu valodu mazinās. Ja nedomājam, ka literāri pareizā latviešu valoda ir īstā latviešu valoda un viss pārējais tikai nožēlojams atdarinājums, bet domājam dažādu latviešu valodas variāciju kategorijās, tad mūsdienu latvieši ir poligloti — viņi zina latviešu valodu, kas jālieto epastā, latviešu valodu, kas jālieto īsziņā, valodu, kāda jālieto, rakstot universitātes referātu... Viņi apgūst vairāk variāciju nekā jebkad.

Runājot par internetu — pirms kāda laika avīzē New York Times bija materiāls par to, ko un kā lasa jaunieši. Skaidrs, ka viņi mazāk lasa grāmatas, bet viņi daudz lasa internetā.

Viņi lasa daudz vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, kad bija tikai televīzija.

Nu labi, bet kā tas varētu ietekmēt viņu valodu vai zināšanas? Vispār jautājums, par kuru domāju, ir, vai jaunās tehnoloģijas padara cilvēkus gudrākus.

Es nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar intelekta spējām, bet valoda noteikti ir kļuvusi sarežģītāka. Divdesmitgadīgam jaunietim lietot valodu patlaban ir sarežģītāk nekā pirms piecdesmit gadiem, kad pietika zināt divus vai trīs valodas reģistrus — vienu ģimenei, otru draugiem, trešo sarunai ar priekšnieku. Mūsdienās vajadzīgs vairāk reģistru. Vēl viens piemērs. Kad jūs internetā čatojat, bieži vien jāseko līdzi vairākām sarunām vienlaikus, turklāt jūs rakstāt un tāpēc izmantojat saīsinājumus, kurus ne vienmēr var viegli saprast un kuri rodas sarakstes laikā. Kognitīvo procesu ziņā tas ir tikpat sarežģīti, kā rakstīt akadēmiskā, skaistā augstajā latviešu valodā.

Bet vai rakstu valodas ietekme nav pārspīlēta — varbūt iemesli ir tīri ekonomiski, proti, kad tehnoloģijas kļūs jaudīgākas, datu caurlaidība — lielāka, epasta vietā nāks tieša saruna, būs lielāka nozīme vizuālajam attēlam.

Es nedomāju, ka runa ir tikai par datu caurlaidību. E-pasts ir jauns medijs, to nevar salīdzināt ar telefonu. Manuprāt, jaunieši vairs nerunā tik daudz pa telefonu, viņiem ir daudzi citi sazināšanās līdzekļi. Pirms gadiem desmit es pasniedzu kādā vidusskolā Ungārijā, un pēc nodarbībām viņi visi sēdēja datortelpā un komunicēja ar draugiem. Turklāt, atgriežoties pie jautājuma par interneta ietekmi, laba daļa draugu, ar kuriem viņi sazinājās, nebija ungāri, un tas, protams, ietekmē viņu valodu. Skaidrs, ka tā pati latviešu valoda nav tīra latviešu vārdu krātuve, tā ir dažādu valodu vārdu sajaukums, bet interneta dēļ latviešu valodā, protams, ienāk jauni vārdi un pirmām kārtām no angļu valodas, kas ir interneta valoda un pagaidām dominējošā pasaules valoda, lai gan esmu pārliecināts, ka tas drīz mainīsies.

Vai ir kādas pazīmes, kas liecinātu par angļu valodas dominances mazināšanos?

Manuprāt, jā. Nav nekāda iemesla, kāpēc lai tā nemazinātos, jo arī pirms angļu ir bijušas daudzas pasaules valodas. Es gan nezinu, kura valoda nomainīs angļu. Varbūt tas būs kāds valodu sajaukums, varbūt pastāvēs vairākas pasaules valodas vienlaikus.

Savā laikā lasīju par to, kā televīzija ietekmēja valodu, varbūt, pateicoties internetam, pārveidosies angļu valoda un, piemēram, pazudīs atšķirības starp britu un amerikāņu angļu valodu, radīsies internacionālā angļu valodu.

Es nodarbojos tieši ar šiem jautājumiem, pētu valodas variācijas. Pētījumi liecina, ka, par spīti masu medijiem un visam citam, britu un amerikāņu angļu valoda arvien vairāk atšķiras. Dažas lietas tiek pārņemtas, internetā vārdi izplatās daudz ātrāk, un, pateicoties televīzijai, daudzi britu vārdi, ko pirms divdesmit gadiem amerikānis nezinātu, tagad ir zināmi (un otrādi). Tomēr kultūras atšķiras, un britu un amerikāņu kultūras turpina attīsties katra savā virzienā, un arī valodas turpina nodalīties. Tā ka situācija ir sarežģīta — vienā līmenī notiek saplūšana (visi valkā džinsus), citā — nodalīšanās (paskatieties uz jauniešu kultūru!).

Angļu valoda ir dzimtā valoda miljoniem cilvēku, tā ir neticami dažāda. Kad jūs skolā izmantojat angļu valodas mācību grāmatu, tā bāzēta uz diviem avotiem — pirmkārt, "mācību grāmatu angļu valodu", ko mēdz dēvēt arī par BBC angļu valodu, un RP, kuru pārvalda apmēram 75 tūkstoši cilvēku.

Kas ir RP?

Received Pronunciation jeb "pareizā izruna", kurā runā, piemēram, karaliene. Otrs avots ir Holivudas filmu angļu valoda, kas ir ļoti pieķemmēta. Un, kad jauns latvietis ierodas Londonā, viņš nesaprot ne vārda. Angļu valodas skolotāji nenovērtē valodas sarežģītību, valoda bieži vien tiek pasniegta kā mācību priekšmets, kas līdzīgs vēsturei vai fizikai, bet valoda nav priekšmets — tā ir medijs, tā ir komunikācijas veids, kurā ietverta kultūra un sabiedrība visā tās sarežģītībā. Skolotājus un politiķus, kas atbild par valodas mācīšanu skolās, bieži vien interesē tikai preskriptīvā valoda, valoda, kurā jārunā ar priekšnieku. Kad tu esi apmaiņas students, kurš Berlīnes bārā sarunājas ar jauku spānieti, preskriptīvā valodas versija tev nepalīdzēs.

Beidzamais jautājums: jūs sadarbojaties ar Latvijas Nacionālo bibliotēku — kādā jomā?

Esmu piekritis palīdzēt Nacionālajai bibliotēkai izveidot latviešu valodas korpusu, proti, grandiozi plašu latviešu valodas krājumu, kurā būtu izmantoti visa veida avoti — internets, XVIII, XIX, XX gadsimta literatūra, prese. Tas ir ļoti būtiski, lai Latvija izveidotu šādu korpusu, jo tā ir daļa no Latvijas kultūras mantojuma.

Tikai savākt?

Savākšana ir pirmais solis. Tālāk korpusu lingvisti, tādi kā es un, cerams, mani latviešu studenti, varēs ļoti detalizēti aprakstīt latviešu valodu, kas galu galā ļaus uzrakstīt precīzas latviešu valodas vārdnīcas un precīzi aprakstīt latviešu valodas gramatiku. Runa nav tikai par mantojumu, bet arī praktisku lietojumu.