Neirožu spēļu laukums

gap Tālajā bērnībā man kā kārtīgam Rīgas puikam vienmēr kur dziļi iekšā slēpās sapnis par dzīvošanu mazpilsētā, bet augstie mūri nekur nelaida. Vizināšanās ar velosipēdiem pa mierpilnām ieliņām, kas rezultējas pirmajā nāves pieredzē, kad kaimiņu puiku paša neuzmanības dēļ krustojumā samīca pašizkrāvējs. Ieturēti ļaudis, jo, galu galā, viens otru pazīst un liekas sociālas vaļības atļauties nevar. Saldās bumbieres un dzīvžogi visapkārt. Un viss pārējais, kas jau pagaisis no nenotikušo notikumu lappusēm. Gadi gāja un sapnis tapa piemirsts. Līdz šodienai, kad apķēros, ka nu tad beidzot esmu mazajā un klusajā stūrītī. Bumbieru nav, miera nav. ( Tikai vecais kaimiņš izgājis dārzā ievilkt kādu rīta dūmu. )