Jaa - tu apraksti situaaciju ljoti labi. Man iipashi patik shis: "es necenšos kā daudzi ekspati iestumt Argentīnu savā galvā to deformējot pēc savas izpratnes"

To mieriigi var teikt par jebkuru expat grupu.
Peec trim gadiem, es arii atvadiijos no xpat sabiedriibas te, un jutos uzreiz labaak, briivaak, un positivaak. Protams bija gruutak apgalvot ka nemaaku angliski (esmu no anglijas), bet es spiitiigi runaaju latviski arpus darbaa.

Interesaanti, ka tie arzemnieku pazinas skataas uz mani diezgan aizdomiigi - vairs neesmu vinjupraat vairs iists anglis. Un varbuut es arii taa domaaju - kad arzemees cilveeki prasa man "Where are you from?", es atbildu, ka esmu no anglijas bet uzreiz piebildu, ka dzivoju Latvijaa jau 12 gadus - citaadi, butiska dalja netiktu pateikta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. nu sabiedriskās apkalpošanas sfērā tev neviens neprasa, no kurienes esi, līdz ar to droši vari piemelot, ka angliski nesaproti (cilvēki pa lielam nemāk pēc tavu akcenta latviešu valodā precīzi noteikt tavu mātes valodu).

2. ja esi pazīšanā nonācis līdz jautājumam "where are you from?", tad cilvēks varētu būt pietiekoši ieinteresēts un tolerants, lai reizē ar "Anglija" pateiktu, ka tu nerunāsi angliski, jo gribi praktizēt latviešu valodu. bet es saprotu, ka latvieši ir "ļauni" tādā ziņā, ka viņi pie mazākās iespējas paši pāries uz krievu vai angļu valodu, lai būtu vieglāk saprasties. mani no tā darbs atradināja, kur mums bija politika ar krievu kolēģiem runāt tikai un vienīgi latviski, lai viņi ātrāk iemācītos/noslīpētu latviešu valodu, kas bija obligāta prasība saskarsmē ar klientiem.

un vēl: tu varbūt to neredzi, bet arī Ljā sabiedrība un draudzēšanās ir ļoti sadalīta: man bija/ir diezgan daudz labu draugu/paziņu un no tiem:
(-) tikai viens ir no Rīgas, visi pārējie ir "no provinces" [esmu formāli dzimis Rīgā, tad ģimene pārcēlās uz mazpilsētu un es atgriezos Rīgā 16 gadu vecumā]: speciāli nemeklēju draugus pēc pazīmes "rīdzinieks" un līdz ar to nevienu arī neatradu;-) galvaspilsētas sindroms ir spēcīgs daudzās valstīs - mēs vakar to pārrunājām arī ar saviem draugiem šeit un es sapratu, ka neviena porteņo (no Buenosairesas pilsētas) drauga man tomēr laikam nav. un maniem šejienes draugiem no Tukumanas un Mar del Plata arī nav neviena porteņo drauga. tā gadās (vai Anglijā/Britānijā/Londonā nav līdzīgi?).

(-) tikai vienai manai draudzenei ir vairāk kā 40 gadu, es nedomāju, ka problēma ir ar vecumu kā tādu: man un lielai daļai manu draugu palika 17-18 1990. gadā, mēs, faktiski, esam pirmā neatkarības paaudze, es teorētiski saprotu sociālisma laikmeta cilvēkus (pats daļēji esmu no turienes), bet daudzus sociālisma studiju un darba pieredze ir kkā pārveidojusi savādāk nekā mani un manus draugus 1990.to pieredze. vēl ir atsevišķi jaunāki draugi, bet pēc tam ir atkal vakuums vecuma grupā, kura nav apzināti pieredzējusi 90.tos gadus, kas bija ļoti, ļoti... nezinu, kā lai labāk raksturo šo periodu - grūts, nedaudz scary, dīvains... neesi dzīvojis Ljā 90.tajos un tev to nesaprast (nu es pieļauju, ka ne tikai Ljā, ka visa AEiropa bija ļoti dīvaina, no ārpuses skatoties, tai laikā)

(-) un Latvijai klasiskais: man ir tikai 1 vai 2 krievu draugi, jā, un es neuzskatu sevi par nacionālistu Ljas izpratnē, TB/LNNK/VL idejas man ir (un vienmēr ir bijušas) absolūti svešas, bet nu krievu draugu man tikpat kā nav

(Reply to this) (Parent)