nu pēc savas pieredzes runājot, ārzemēs ir ļoti grūti atrast draugus, jo sevišķi vietējos: viņi visi ir pazīstami kopš bērnības, kopš skolas, kopš universitātes...

teiksim, dzīvojot Londonā, es 2 gados tā arī neatradu nevienu draugu, kā man bija 3 draugi latvieši, tā arī palika. Tiesa, es nestrādāju lokāli Londonā, bet pa Internetu, līdz ar to manas komunikācijas iespējas bija ierobežotas.

tagad, pēc 2 gadiem Buenosairesā, man burtiski pēdējo nedēļu laikā ir sākuši parādīties vietējie draugi, agrāk pārsvarā bija citi latīņamerikāņu imigranti (pirmo pusgadu valodas barjeras dēļ nebija arī to). bet šoreiz es uz to esmu gājis ļoti apzināti: es apmetos dzīvot netūristiskā rajonā, kur apkalpojošā sfērā neviens nerunāja angliski, es nemeklēju nevienu latvieti šeit (un nemaz tik daudz viņu šeit arī nav), es neiesaistījos un nekomunicēju ar angliski runājošo ekspatu kopienu, pirms gada es sāku mācīties tango un apmeklēt milongas, sākumā kā vērotājs, tagad jau arī pēdējos mēnešus dejoju... es līdz smieklīgumam un pat dusmām atsakos runāt angliski, pēdējā laikā es tikai pasmaidu un saku, ka nesaprotu angliski. es necenšos kā daudzi ekspati iestumt Argentīnu savā galvā to deformējot pēc savas izpratnes: reizēm palasot ekspatu forumu gribas smieties un raudāt vienlaikus, tik ļoti viņu viedokļi reizēm atgādina teicienu: "You can take a girl out of Cansas, but you cannot take the Cansas out of the girl".

manuprāt, lai iedzīvotos svešā zemē, ir kaut nedaudz jāaizmirst savējā, brīžiem jābūt vēl vairāk vietējam kā pašiem vietējiem. muļķīgi varbūt izklausās, bet tas ir "smags darbs"...

jā, un vēl kas: Argentīna cilvēku ziņā, manuprāt, ir daudz tuvāka Austrumeiropai, nekā Austrumeiropa Rietumeiropai vai Argentīna Rietumeiropai. man tas noteikti palīdz.

Viens šveicietis, kas bija atbraucis uz tango festivālu uz vienu nedēļu, nedēļas beigās, uzzinājis, ka dzīvoju šeit jau 2 gadus, cita starpā, man uzvedinoši pavaicāja "Buenosairesa taču ir laba vieta dzīvošanai, vai ne?". uz ko es gandrīz neko nevarēju atbildēt. man - jā, tev - nezinu. jūs jau gadsimtiem ir dzīvojuši demokrātijā, bez kara, bez okupācijas, bez ievērojamām krīzēm, ar niecīgu bezdarbu... šo uzskaitījumu var turpināt. viena lieta ir kaut kādus fenomenus pārzināt teorētiski, cita lieta ir būt pašam tos pārdzīvojušam, tā es arī šveicietim neierekomendēju dzīvot Buenosairesā...

(Reply to this) (Thread)

Jaa - tu apraksti situaaciju ljoti labi. Man iipashi patik shis: "es necenšos kā daudzi ekspati iestumt Argentīnu savā galvā to deformējot pēc savas izpratnes"

To mieriigi var teikt par jebkuru expat grupu.
Peec trim gadiem, es arii atvadiijos no xpat sabiedriibas te, un jutos uzreiz labaak, briivaak, un positivaak. Protams bija gruutak apgalvot ka nemaaku angliski (esmu no anglijas), bet es spiitiigi runaaju latviski arpus darbaa.

Interesaanti, ka tie arzemnieku pazinas skataas uz mani diezgan aizdomiigi - vairs neesmu vinjupraat vairs iists anglis. Un varbuut es arii taa domaaju - kad arzemees cilveeki prasa man "Where are you from?", es atbildu, ka esmu no anglijas bet uzreiz piebildu, ka dzivoju Latvijaa jau 12 gadus - citaadi, butiska dalja netiktu pateikta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. nu sabiedriskās apkalpošanas sfērā tev neviens neprasa, no kurienes esi, līdz ar to droši vari piemelot, ka angliski nesaproti (cilvēki pa lielam nemāk pēc tavu akcenta latviešu valodā precīzi noteikt tavu mātes valodu).

2. ja esi pazīšanā nonācis līdz jautājumam "where are you from?", tad cilvēks varētu būt pietiekoši ieinteresēts un tolerants, lai reizē ar "Anglija" pateiktu, ka tu nerunāsi angliski, jo gribi praktizēt latviešu valodu. bet es saprotu, ka latvieši ir "ļauni" tādā ziņā, ka viņi pie mazākās iespējas paši pāries uz krievu vai angļu valodu, lai būtu vieglāk saprasties. mani no tā darbs atradināja, kur mums bija politika ar krievu kolēģiem runāt tikai un vienīgi latviski, lai viņi ātrāk iemācītos/noslīpētu latviešu valodu, kas bija obligāta prasība saskarsmē ar klientiem.

un vēl: tu varbūt to neredzi, bet arī Ljā sabiedrība un draudzēšanās ir ļoti sadalīta: man bija/ir diezgan daudz labu draugu/paziņu un no tiem:
(-) tikai viens ir no Rīgas, visi pārējie ir "no provinces" [esmu formāli dzimis Rīgā, tad ģimene pārcēlās uz mazpilsētu un es atgriezos Rīgā 16 gadu vecumā]: speciāli nemeklēju draugus pēc pazīmes "rīdzinieks" un līdz ar to nevienu arī neatradu;-) galvaspilsētas sindroms ir spēcīgs daudzās valstīs - mēs vakar to pārrunājām arī ar saviem draugiem šeit un es sapratu, ka neviena porteņo (no Buenosairesas pilsētas) drauga man tomēr laikam nav. un maniem šejienes draugiem no Tukumanas un Mar del Plata arī nav neviena porteņo drauga. tā gadās (vai Anglijā/Britānijā/Londonā nav līdzīgi?).

(-) tikai vienai manai draudzenei ir vairāk kā 40 gadu, es nedomāju, ka problēma ir ar vecumu kā tādu: man un lielai daļai manu draugu palika 17-18 1990. gadā, mēs, faktiski, esam pirmā neatkarības paaudze, es teorētiski saprotu sociālisma laikmeta cilvēkus (pats daļēji esmu no turienes), bet daudzus sociālisma studiju un darba pieredze ir kkā pārveidojusi savādāk nekā mani un manus draugus 1990.to pieredze. vēl ir atsevišķi jaunāki draugi, bet pēc tam ir atkal vakuums vecuma grupā, kura nav apzināti pieredzējusi 90.tos gadus, kas bija ļoti, ļoti... nezinu, kā lai labāk raksturo šo periodu - grūts, nedaudz scary, dīvains... neesi dzīvojis Ljā 90.tajos un tev to nesaprast (nu es pieļauju, ka ne tikai Ljā, ka visa AEiropa bija ļoti dīvaina, no ārpuses skatoties, tai laikā)

(-) un Latvijai klasiskais: man ir tikai 1 vai 2 krievu draugi, jā, un es neuzskatu sevi par nacionālistu Ljas izpratnē, TB/LNNK/VL idejas man ir (un vienmēr ir bijušas) absolūti svešas, bet nu krievu draugu man tikpat kā nav

(Reply to this) (Parent)