man ever mīļākais gigs bija no čehu avangarda grupas, kuras ierakstus es nevaru atrast, bet latviski viņi saucās "saldējums" vai "lāsteka", kaut kas ar aukstumu saistīts. viņi jau tad bija veterāni, tur dāmas ap piecdesmit gadiem ar basu. norčiks atveda viņus uz laikam iļģuciema "dzintarpili"(?), iesildīt kaut kādu ārzemju punk/hc bandu.

instrumentus neskaņoja, tur ne par to.

bundzinieks bija ar divdesmit paštaisītiem mikrotomiem. viņiem bija sava lighting sistēma, visi dalībnieki paralēli spieda pedāļus ar stroboskopiem, taču principā viņi spēlēja pilnīgā tumsā, izklausījās kā pilnīgi piedzērušies sonic youth bez notīm, dziesmas pa minūtēm desmit. tad vēl varēja smēkēt telpās, koncerta apmeklētāji transā turēja rokās degošas cigaretes, neievērojot, kā tās sāk dedzināt viņu pirkstus.

cheers to great well of unknown!

(Reply to this) (Thread)

nepamanītas degošas cigaretes - klasika pazīme.

(Reply to this) (Parent)