Božena Chodunska

Vakar mani piemeklēj epikfeils, ja. TV sets ieslēgts un pārraida kaučkādu reklāmu, un man gribas ēst, nu ļoti gribas ēst, tikko no darba, kur visu dienu ēd tikai kapeju. Ar pienu un bez. Un atkal ar. Un es to reklāmu klausos ar vienu aus' izsalkuse visa tāda un uzbudinājusies uz ēdienu, trīcoša visa, ka vai apsē uzkāpt, un tur tād vien sieviet tādā siltā un tieši mani uzrunājošā balsī stāsta apmēram šitā: "... kraukšķīgie un sulīgie vistas filejas gabaliņi..." . Es neesmu veģetāriete, man nav lemts, jo mans papiņš i mednieks, un vistas es iznīcinu ar sevišķi lielu degsmi. Vista, es nodomāj. Garšīgi. Un ta viņ' turpina: "... tagad - vienmēr svaigi, folija iesaiņojumā...". Pusfabrikāts kaut kāds laikam, es nodomāj. Es tos pusfabrikātu neēd, es vienmēr tikai pati gatvoj, bet izklausās garšīgi. Mājās nekā gatava nau. Tikai jēla aļņa gaļa. Es ēstu. Ja būtu. Šitos vistas filejas gabaliņus uz līdzensviets. Varbūt kaukāds ķīnīzeru ēdiens vai, vai nau vienalg, laikam tak garšīgi? Viss viens. Es tagad arī aukstus pelmeņus ēstu, ja. Un tad es griež galv uz TV pusi. Tieši laikā pagriež, lai ieraudzītu to wiskas minku, kas ienāk kadrā, un tā skaņa ienāk apziņā tikai pēc brīža (tas tāpēc, ka acis i' priekšā ausīm). Un tā skaņa saka uz mani: "... tava mīluļa labsajūtai. Kaķi noteikti nopirku Wiskas"