Božena Chodunska

Šodien mana sirds izdarīja tādu jocīgu lietu, uz brīdi tā kā piebremzēja, un pēc tam uzburbuļoja. Senāk viņa dažkārt bija tikai lēkājusi un apmetusi pa kūlenim, bet šoreiz bija citādi. Nezinu, kur tas notika, kambarī vai priekškambarī, varbūt iegrūžot asinis aortā, bet fiziski varēja sajust liegu blurkšķi un burbuli (nu gāzītes zarnās zināt? Nu tad iedomājieties, ka jums sirdī ir meteorisms).
Tas nesāpēja, tikai bija nepatīkami un nedaudz biedējoši, es pat īsu vājuma brīdi nolēmu mazāk strādāt, mazāk dzert un izdarīt dzīvē ko lietderīgu.
Varbūt iet uz pansionātu lasīt vecīšiem priekšā priecīgas grāmatas, kad kovīds būs beidzies vai uz suņupatversmi staidzināt suņus.
Vispār diena bija bēdīga. Kurš te nesen rakstīja par Atprātotājiem. Itin kā būtu pazudis viss prieks. Jā, līdzīgi, līdzīgi, man šķiet, viņi ir bijuši mūsu rajonā. Man liekas, ka es vairs nevaru paciest šo kovīda katalizēto dzīves gaužo bezjēgas lietderīgumu un paredzamo nepriecīgumu.
Piemājas lielveikalā desmit minūtes pirms slēgšanas kādi pieci priecīgi jaunēkļi, vecumā starp Līželi un Jaunkundzi, bija sapirkušies garšīgos, kādu sulu, ūdens bidonu, kādu batoniņu, augļus. Nekāda alkohola. Vismaz šiem viss ir kārtībā, es nospriedu, ka tas mazliet nomierina.