Božena Chodunska

Es vēl neizstāstīju ikgadējās pirmsjāņu pļaušanas nākamo sēriju. Kad mīļotā pašvaldība un dārgais Komunālserviss ziemā atļāvās nohujārīt mūsu smalkos potētos ceriņus (tā man pēdējā piemiņa no Maigonīša), pavasarī vietā uzauga jo kupla gārsa, kuru ar rokām arī izplēsām un izpļāvām, un tagad vienīgā daudz maz civilizētā vieta the Ielā ir pie mūsu pieticīgā namiņa. Citur ir ojojoj, kā saka degradēta vide, brīnos, ka tramvaju vēl nebūvē uz šejieni. Tā nu kaimiņu kundze, būdama tādos gados, kad vairāk gribas cilāt korvalolu kā izkapti, zvana Komunālservisam un indīgi atgādina, ka gaidot šos ar trimmeri, par ko es nemazam arī dikti nepriecājos, jo man tak tie potētie Maigonīša ceriņi nāk augšā, nopļaus visus ka divi deviņi.
Tā nu es visu vakaru pucēju upmalu, lai dārgajam Komunālservisam nestāvētu uz ceriņiem.
Tomēr nākamā dienā (taisni pirms Jāņiem, ja) esot bijis klāt kaut kāds Vitjoks ar trimmeri.
Bet viņš esot sācis no nepareizā gala, no KaimiņAndža. Jaunkundze bija mājās un dzirdēja (un tas tomēr nav galīgi blakus), kā KaimiņAndžs solījies Vitjokam visus pautus notrimmerēt, jo tas nevāksies prom, jo Andžam tak te ozoli iestādīti, un vēl, un vēl visu Andža repertuāru dzirdēja sākot ar debijas albūmu un beidzot ar zelta fondu.
Vitjoks pieklājības pēc pavēcinājies ar trimmeri un aizbraucis, jo darbs nav zaķis, bet pauti paliek pauti, kamēr kaimiņtante tā arī nesagaidīja savu komunālservisu.
Man liekas, ka tas beigsies ar visa nobetonēšanu mums par sodu un KaimiņAndža aizvešanu no vienības Alfa rokudzelžos, vienīgi vēlēšanas jau bija un kohēzijas fondi izlietojušies, tikai tas mūs glābj, āmen!