Božena Chodunska

Jūtu mulsumā nopirku kaut ko, kas ir šaurlapu ugunspuķes (Chamerion angustifolium) tēja. Ivančaj. Fermentētu, ko domājies. Es vispār uzticos cilvēkiem, domāju, cilvēki taču ne velti vāc, fermentē, jābūt labai.
Brīnišķīgo īpašību ir pagalam daudz, gan jau arī ūdeni ceļgalā ārstē, pie tam, kungi, veicina potenci. Vēl Rakstos var uzlasīt, ka Ivančaj bija padomju armijas slepenais spēks, un Hitlera armija kavēja Barbarosas piecgades plāna izpildi divos gados, lai izmestu līkumu un izbraukātu Ivančaj laukus un nodedzinātu slepenās laboratorijas, kur vārīja ivantēju. Pēc tam Hitlers bija sadomājis šturmēt Pokaiņus, ja nu jūs gadienā nezinājāt. Cara laikā Ivantēju eksportējuši kurtur.
Nu tad tā. Garšo pēc pirtslotas vai diezgan negaršīgas melnās tējas, nekādas augļu garšas tur nav, bet ja jau sola, ka imūnsistēma, kunģis un zarnutrakta no šī palēksies sajūsmā, es saņemšos un dzeršu.