Božena Chodunska

Dzīve šodien tāda lēna, lēna. Lūdzu, nelieciet man neko darīt ātri.
Mūsu brigāde iet uz pestivāliem kā fabrikas meitenes uz darbu, uz 16 stundām, par visu naudu un ar pilnu atbildību. Mums arī izdevās noturēt patīkamo, ātri gaistošo reibuma līmeni (tiesa, ne visiem un ne visu laiku), kurā visi ir gudri, skaisti, bet vēl nekļūst drosmīgi un neredzami, un viss patīk, lai gan sestdiensvakarā pašgatavotā kandža trausli sārto līniju gandrīz pārrāva.
Bērnudārziņš arī bija ļoti apmierināts. Līželi pēc izsniegšanas labi trenētam jaunietim es redzēju tikai 3 reizes - tīģera vanzijā, arī tīģera vanzijā un trešo reizi telefonu lādēšanas zonā un figviņzin, kas tas tāds bija viņai mugurā.
Mazo jaunkundzi ar draudzenīti redzēju bišķi biežāk, jaunkundzei ļoti patika Igija vectēvs, jo varot tak redzēt, ka viņš savu darbu dara ar prieku. Viņa pajautāja, vai viņam ir bērni, es sacīju, ka nezinu, bet droši vien ka daudz.
Pienavedēji savukārt bērnam nepatika, bet par to man tak arī bija jāklausās viņas Ņūmens, kas pie viena bija arī pavisam nesportisks, mums jau bija bail, ka neaiziet ar sirdi.
Tagad iešu lasīt, ko jūs esat sadarījuši tai Turcijā.